Aiz plīvura...

Aizplīvurotā un maskētā dejotāja
Bronzas stauette
Helēnisma periods
Datējums: 3-2.gs. p.m.ē. 
Kultūra: Senā Grieķija
Atrašanās vieta: Metropolitēna Mākslas muzejs, Ņujorka
Attēla avots: 
www.metmuseum.org/art/collection/search/255408

Attēla avots: www.metmuseum.org/art/collection/search/255408

Aizplīvurotā Aleksandrijas dejotāja 
​

Tērpa un ķermeņa​ mijiedarbību, šajā dejotājas figūriņā, īpaši uzsver vairākas tērpa kārtas. Vieglais plīvurs tērpā virskārtā atkārto ķermeņa kustību plastiskumu un spirāles veida drapēriju kritumu. Tērpa virskārtas smalkums un caurspīdīgums šķietami piekļaujas ķermeņa līnijām, vietām tās atklājot, bet citviet atkal noslēpumaini aizplīvurojot... Sievietes seju daļēji sedz vissmalkākais plīvurs, bet nedaudz uz augšu paceltā labā kāja ir ietērpta ar siksniņām saitētā tupelē ar augšup uzliektu orientālu purngalu...

Šī dejotāja ir pārliecinoši tikusi identificēta kā viena no profesionālajām izklaidētājām antīkās pasaules kultūras telpā. Vienlaicīgi viņa ir gan mīms, gan dejotāja un šī neparastā kombinācija senatnē slavenu padarīja kosmopolītisko Aleksandrijas pilsētu.

Attēla avots: www.metmuseum.org/art/collection/search/255408

Attēla avots: www.metmuseum.org/art/collection/search/255408

Plīvurs Rietumu civilizācijas modes kontekstā 

Smalkie zīda, kokvilnas vai pat smagnējāki smalkvilnas plīvuri un šķidrauti, kurus sievietes izsenis nēsājušas lai ar tiem aizsegtu seju, maskētos, rotātos un galu galā - aizplīvurotos, tikuši izmantoti kopš senseniem laikiem. Sākotnēji tie gan ir tikuši nēsāti kā tērpa sastāvdaļa un tad plīvuros burtiski ietinās no galvas līdz kājām. 

Plīvura izcelsme ir meklējama Austrumu kultūras vidē, bet to pārceļošana Rietumu modes telpā ir saistāma jau ar senlaiku kultūras ideju apmaiņu, tirdzniecības kontaktiem, bet vēlāk - arī ar Krusta karu laikmeta sākumu. 

Rietumu modes kontekstā plīvura aktualitāte ir saistāma ar Senās Ēģiptes tērpšanās parašu pārņemšanu Senajā Grieķijā. Meistarīgi drapētie sengrieķu sieviešu plīvuri jau tika uzskatīti par svarīgu tērpa sastāvdaļu. Savukārt, Romas impērijas laikos plīvuri jau kļuva par iecienītu tērpa rotājošo elementu. To aktualitāte ir jāskata arī romiešu līgavas plīvura attīstības sakarā, jo ugunīgi oranžais flammeum kļuva par līgavas plīvura prototipu. Turklāt, jau sākot ar 4.gadsimtu baltais plīvurs bija neatņemama kristiešu līgavas tērpa sastāvdaļa. Kopš tā laika tika uzsvērta arī melnā plīvura nozīme. Tas tika izmantots kā sēru zīme. 

Aizplīvurotā līgava. Detaļa no freskas "Aldobrandini kāzas" (Nozze Aldobrandini). Senā Roma. ap 1.gs. p.m. ē. Vatikāna Bibliotēka, Roma

Agro viduslaiku Eiropā, it sevišķi Francijas un Vācijas teritorijā, 10. un 11.gadsimtā sievietes uz galvas sedza nelielus lakatam līdzīgus plīvurus, kuru garums sniedzās līdz pleciem. No šiem plīvuriem tika atvasinātas arī daudzveidīgas galvasautu variācijas. 

Vēlo viduslaiku periods Rietumeiropas modē jau demonstrēja īstu aizraušanos ar plīvuriem, kurus sāka spraust pie cepurēm un citām galvassegām. Pēc Krusta kariem jau atkal aktivizējās kontakti ar Austrumiem un tas bija iemesls arī plīvuru modes izplatībai. 

Burgundijas hercoga galmā 14. un 15.gadsimtā valdīja plīvuru nēsāšanas kults. Sievietes tos piesprauda pie savām torņveida galvassegām - enēniem (hennins), bet vīrieši - pie cepurēm. Arī tas, ka plīvurus piesātināja ar smaržvielām, bija tiešs aizguvums no Austrumiem. 

Detaļa no Žana De Vitta diptiha (labās puses paneļa). Nezināma autora darbs ap 1473.gadu. Karaliskais Beļģijas Tēlotājas Mākslas muzejs, Brisele

16.gadsimtā izzuda gan plīvuri, gan aubes. Tikmēr spāņu dāmas uz galvas un uz pleciem vēl aizvien klāja melnas mežģīņu mantiļjas. 

Baroka un rokoko modes laikmets jau atkal lika aizmirst par plīvuru nēsāšanu. Tajos laikos tie tikuši manīti retu reizi.

​Franču revolūcijas laika ekstravagances atkal paredzēja piespraust plīvurus pie milzīgām sieviešu aubēm vai rotāt ar tiem frizūras. Direktorijas un ampīra laika mode atkal lika atcerēties par smalku šķidrautu lietojumu modes kontekstā. 

Meļūnas diptiha labās puses panelis. "Jaunava ar bērnu eņģeļu ielenkumā" (attēlo Francijas monarha Šarla VII favorīti Agnesi Sorelu). ap 1450.gadu. Karaliskais Antverpenes Mākslas muzejs

19.gadsimta sākumā parādījās tilla plīvuri, kurus bieži izmantoja kā svinību tērpa papildinājumu. Bīdermeiera modes laikmetā ar plīvuriem atkal rotāja dāmu cepures. Tolaik jātnieces tērpa svarīga sastāvdaļa bija cilindrs ar tam piespraustu gaisīgu plīvuru, kas līdzsvaroja vīrišķīgā amazones tērpa raksturu, piešķirot tam vēlamo gaisīguma devu.

Rūdolfs Akermanis (Rudolph Ackerman). Reģenta laika modes ilustrācija. Vakartērps ar garo plīvuru, 1820.gads.

​Plīvuru modes renesanse atkal tika piedzīvota 19.gadsimta beigās, kad to lietojuma veidi bija neparasti dažādi. Arī 20.gadsimta sākumā netika aizmirsts par noslēpumainības plīvuru, kas parādījās kā cepures dekoratīvais elements. Holivudas glamūra "ziedu laikos" tīkliņi un plīvuri varēja tikai daļēji aizsegt sejas augšējo daļu. 20.gadsimtā to lietojums jau saistījās ar periodiskām modes kaprīzēm, neļaujot nolikt pie malas nedz Austrumu greznības atribūtus, nedz 19.gadsimta tradīcijas... Taču tas jau ir pavisam cits stāsts...

​

Līdzīgi stāsti citās FashionologiaHistoriana sadaļās: