Helēnas dārglietas leģendārajā Trojas pilsētā

Leģendām un mītiem apvītās "Helēnas dārglietas" šajā fotouzņēmumā rotā arheologa Heinriha Šlīmaņa sievu Sofiju. Attēla avots: Wikimedia Commons

Click Here To Read This Story In English:

Episkais vēstījums par grieķu un trojiešu ilgo karu šobrīd tiek uzlūkots kā tautas mutvārdu daiļradē radīts stāsts, kas gadsimtiem ilgi glabāts un nodots turpmākajām paaudzēm. Taču tas ir radies no senās teiksmas par Troju. Tā ir viena no pasaulē senākajām leģendām, kura gadsimtu gaitā nav aizmirsta un ir iedvesmojusi gan dažādu laikmetu māksliniekus un literātus, gan pētniekus un piedzīvojumu meklētājus. Leģenda stāsta par Trojas pilsētu, kas senatnē atradusies Turcijas ziemeļrietumu krastā un tikusi nopostīta kara laikā. Gadsimtiem ilgi nebija lietisku pierādījumu Trojas vēsturiskajai pastāvēšanai un pat tās atrašanās vieta pētniekiem bija palikusi nezināma. 
Laikā, kad vācu dēkainis Heinrihs Šlīmanis (Heinrich Schliemann) atklāja Troju, viņš pasaulei atkal "dāvāja tiltu uz pagātni". Taču arī pati leģenda vēl aizvien vilina pagātnes pētnieku prātus un tā turpina glabāt savu noslēpumu plīvuru. Trojas kara leģendai par savu nemirstīgo slavu jāpateicas senajam, Homēra sarakstītajam varoņeposam "Iliādai". 

Teiksma par seno Troju 

Dziesminieks Homērs esot dzimis 8.gs. p.m.ē. vienā no Jonijas jūras salām - Hiosā (Chios) vai arī Smirnā. Homēra slava noteikti pārdzīvoja viņa paša mūžu, jo, kamēr vien pastāvēja mutvārdu tradīcija, dziesminieks, kas izpildīja vārsmas, neaizmirsa beigt savu uzstāšanos ar vārdiem "tā dziedāja Homērs". [1.] 

Vēstījums par Trojas krišanu sākas ar stāstu par to, kā Parisam (Paris), Trojas valdnieka Priama dēlam, tika uzticēts izšķirt strīdu starp dievietēm Hēru, Atēnu un Afrodīti, par to kura no viņām ir visskaistākā. Dievietes nekavējās Parisam izteikt visvilinošākos piedāvājumus, ja viņš izšķirtos kādai par labu. Galu galā Parisam vajadzēja ņemt vērā ne tikai sāncenšu patieso skaistumu un savas bailes no zaudētāju atriebības, bet arī izšķirties starp šādām piedāvātajām veltēm: bagātību un varu pār visu Āziju, gudrību un neuzvaramību vai Spartas valdnieka Mēnelaja (Menelaos) sievas Helēnas mīlestību... Tieši Helēna tolaik bija izslavēta par skaistāko sievieti pasaulē. 
Pariss izvēlējās Helēnu, tā izraisīdams traģēdiju, kas ilga desmit garus gadus, - viņa dzimtā pilsēta tika sagrauta, bet neskaitāmi tās iedzīvotāji gāja bojā.  

​Trojas īstenā atrašanās vieta un tajā apslēptie dārgumi 

Jau kopš antīkā laikmeta valdnieka Priama pilsētas Trojas precīza atrašanās vieta nebija zināma un vienmēr izraisīja strīdus. 
Romiešu ģeogrāfs Strabons rakstīja, ka īstā pilsētas atrašanās vieta ir 5,6 km tuvāk kalniem "Trojiešu ciemā". 
"Iliādā"stāstīts, ka Troja stāv divu strautu krastos, kas ietek Skamandras upē. Vienā no tiem ūdens ir tik karsts, ka paceļas tvaiks, turpretim otrā - ledaini auksts. Daudzu paaudžu zinātnieki reiz centušies uziet leģendāro Troju, tās atrašanās vietu saistot ar strautiem, kuri minēti "Iliādā". Arī H. Šlīmanis reiz tur bija ieradies meklēt Troju. Toties viņš uzgāja Troju pie zemā pakalna, kas atrodas aptuveni 4.8 km no jūras, Trojas līdzenumā starp divām galvenajām upēm, kuras "Iliādā"pieminētas kā Skamandra un Simoenta. 
Arheologs un dēkainis Heinrihs Šlīmanis jau kopš bērnības bija sapņojis atrast pazudušo Troju. 1870.gadā viņš uzsāka arheoloģiskos izrakumus Hišarlikā, un tie ilga 20 gadus. 

Šlīmanis, kopā ar nolīgtiem palīgiem - simts turku strādniekiem, šķērsām Hišarlika pakalnam izraka tranšeju un atsedza senās Trojas atliekas. Šlīmaņa apjukums bija diezgan liels, jo viņš aptvēra, ka ir atsegtas pakalna daudzās arheoloģiskās kārtas. Tomēr viņš izdalīja četras pilsētas, kas bija uzceltas cita virs citas zem senās romiešu pilsētas Īlijas, un nolēma, ka otrā pilsēta no apakšas ir viņa meklētā Troja. Šlīmaņa atklājums neguva atzinību arheologu aprindās, tāpēc jo lielāks bija viņa triumfs, kad 1873.gadā tika uzieti "Priama dārgumi". Tieši tā tos nodēvēja pats leģendārais arheologs. Iedvesmojies no Homēra "Iliādas", viņš ticēja ka ir atradis valdnieka Priama dārgumus, kas bija palikuši apslēpti Trojas aplenkuma laikā 1184.g.p.m.ē. Un tomēr, atrastie dārgumi bija daudz senāki. Tika atrasts arī daudz kausu, šķēpu uzgaļu un auskaru, kuri acīmredzot piederēja Trojai II vai Trojai III (2000. p.m.ē.) - tātad pie gluži cita perioda nekā Homēra Troja - Troja VI, kura tika sagrauta 1260.g.p.m.ē.

Trojas II dārgumi - "Priama dārgumi". Sens fotouzņēmums. Attēla avots: Wikimedia Commons

Skaistās Helēnas rotaslietas 

Šlīmanis stāsta, ka, izracis zelta dārglietas, viņš tās nodevis savai jaunajai un skaistajai sievai grieķietei Sofijai. Eksistē fotogrāfija, kurā jaunā skaistule redzama, greznojusies ar "Helēnas dārglietām". 
1869.gadā Šlīmanis bija apprecējis kāda Atēnu manufaktūras preču tirgotāja septiņpadsmitgadīgo meitu Sofiju Engastromenu. Tā bija viņa otrā laulība. Sofija palīdzēja vīram slepus izvest no Turcijas "Priama dārgumus", un vēlāk viņa tika nofotografēta, greznota ar Helēnas dārglietām - apslēptās mantas pašiem brīnišķīgākajiem dārgumiem. Tur bija vairākas kaklarotas, aproces, galvasrota, auskari un divas diadēmas - visas darinātas no zelta.  

Galvenais un pats krāšņākais atradums Trojas izrakumos ir slavenā lielā zelta diadēma. Tai ir ļoti sarežģīta konstrukcija. Divām horizontālajām ķēdītēm vertikāli, piestiprinātas 90 vertikālās ķēdītes - bārkstis. Sānos ir vairākas rindas ar zelta lapiņu plāksnītēm, kas veido deniņu karekļus. Viss rotājums kopumā ir tapis no 12 271 zelta riņķīšiem, kuri savērti kopā, veidojot ķēdītes. Katrai no ķēdīšu važiņām ir piestiprinātas 4066 zvīņu formas zelta plāksnītes. Diadēmas svars ir 193, 47 grami. 
Zīmīgs ir šī leģendārā rotājuma vizuālais veidols. Tipoloģiski tas pieder Egejas jūras salu un senās Mazāzijas pussalas tautu vidē iecienītajam važiņu rotu tipam, kas izskaidro senās kultūras augsto tehnisko meistarību un spēju radīt sarežģītu struktūru zeltlietas. Interesanti, ka daudzu pētnieku domas dalās attiecībā uz šo dārglietu lietojumu senajā pasaulē. Daudzi uzskata, ka tā nebūt nav bijusi diadēma, bet gan krūšu rota, ņemot vērā faktu, ka Šlīmanis šos dārgumus ir uzgājis senos apbedījumos. Tas nozīmē, ka rotas, iespējams ir tikušas izgatavotas speciāla apbedīšanas rituāla vajadzībām. 
Senās Trojas leģendas un arheologa-avantūrista Šlīmaņa slavenais atradums nemazina seno stāstu pievilkšanas spēku, liekot aizdomāties par reālo notikumu un fantāziju robežas izplūšanu. Joprojām neviens taču tā arī nav atradis liecības par Skaistās Helēnas valkātajām zeltlietām! Viss vēl aizvien ir paslēpies aiz lielā noslēpuma plīvura, - arī pati leģendārā Troja.
Tikai divas lietas Trojā ir saglabājušās tādas, kādas tās apdziedājis Homērs, - tas ir vējš, kas nepārtraukti loka garo zāli (nekur citur apkārtnē tas nepūš), un panīkuši pundurozoliņi, kuri, šķiet, aug tikai šajā vietā. Angļu rakstniece Roza Makaulija (Rose Macaulay) savā grāmatā "Trebizonas torņi" (The Towers of Trebizond) apraksta Trojas maģisko pievilcību šādiem vārdiem: 
"Es domāju, ka pasaulē jau ir pietiekami daudz pilsētu, tāpēc pazudušās labāk atstāt dusam mierā zem zāles, asfodelēm un kazenāju audzēm, lai tikai vējš tām dzied dziesmu, piebalsojot tālumā šalcošai jūrai, kuras viļņos, gaidot desmit garus gadus, reiz šūpojās grieķu kuģi..."[1.]

Esejas tapšanā izmantotie avoti:

1. Noslēpumainās vietas pasaulē. Māršala ceļojumu atlants/ Red. Dž. Vestvuda (1987). [Tulk. no angļu val.] - R.: Zvaigzne ABC.
2. Phillips C. Jewelry: From Antiquity to the Present. - London: Thames and Hudson, 1997. 
​3. www.ancient-origins.net/
​4. www.antic-art.ru/

Read This Story In English: