16.gadsimta stīpu svārki - starp mītiem un vēsturisko īstenību

Spāņu sievietes. Ilustrācija no Christoph Weiditz "Kostīmu grāmatas" (Trachtenbuch), 1505.

Click Here To Read This Story in English:

Paši pirmie 'spāņu stīpu svārki', kā jau rāda šis nosaukums, ir radušies Spānijā. Angļu valodas vārds "farthingale" ir aizgūts no spāņu "verdugado", kas nozīmē - "koks" vai "vītola klūgas" no kurām veidoja stingrus riņķus, kurus piestiprināja svārkiem. Laikā, kad Anglijā valdīja Elizabete I (1558 - 1603), stīpu svārkus Rietumeiropas zemēs dēvēja dažādi - "verdingal", "verdugal", "fardingal" u.c. 
Pirmie 'verdugados' Spānijā tikuši pieminēti 1470. gados. Laika posmā no 1480. gada līdz 1490.gadiem bez šāda papildinājuma nebija iedomājams dižciltīgas sievietes tērps. "Spāņu stīpu svārki" tolaik varēja tapt no vairākām stīpām, kuras virzienā uz leju kļuva arvien lielākas. Nereti tās bija dubultas vai pat trīskāršas stīpas, kuras iestrādātas apakšsvārku lejasdaļā tikai vienā auduma tunelī. 
Dažreiz stingrās koka (klūgu) vai metāla stīpas tika aizstātas ar auduma lentēm un / vai auklām, radot vizuālu priekšstatu par stingriem un stīviem "spāņu stīpu svārkiem".

Metāla stīpas - mīts vai patiesība? 

Atbilde visiem, kuri vēl šaubās, ka agrīnie "spāņu stīpu svārki" tika radīti, izmantojot tērauda stīpas. Jā, patiešām, tie tika izgatavoti no nelieliem metāla posmiem, kurus iestrādāja apakšsvārku lejasdaļā - īpašos auduma tuneļos, radot iespaidu par riteņiem. Stīpu svārku karkass varēja tapt arī no vītolu klūgām, koka un kopš 16.gadsimta 80.gadiem - arī no vaļa kaula jeb kaulvielas (jā, jā - tieši no vaļa kaula (angļu val. - whalebone) un nevis no vaļa ūsām, jo mēs taču nesakām, ka krelles ir no ziloņa ilkņiem, bet gan ziloņkaula) stiegrojuma. Jau 15.gadsimta spāņu ieroču un bruņu meistari bija sasnieguši vērā ņemamu meistarības līmeni, kas nāca arī kā iespaids no Tuvo Austrumu zemēm. Tieši tāpēc daudzi t.s. senās skolas pārstāvji-modes vēsturnieki ir rakstījuši, ka 16.gadsimta spāņu galma modes tērps tika radīts, apvienojot ieroču meistara, juveliera, šuvēja, izšuvēja, pozamentiera u.c. meistaru darbu.
Metāla stīpu svārkus ir pieminējis autoritatīvais franču modes vēsturnieks Fransuā Bušē (François Boucher), kurš savulaik, 20.gadsimta 60.gados uzrakstīja vienu no dziļākajiem un apjomīgākajiem pētījumiem, kas veltīts Rietumu civilizācijas modes vēsturei, grāmatu "Histoire du costume en Occident : Des origines à nos jours". Bušē savulaik ir bijis arī Francijas Kostīmu dokumentācijas centra direktors. 
Viņa laikabiedrs, britu modes vēsturnieks Dž. Leivers (James Laver) - viena no vadošajām britu modes vēsturnieku vidē atzītām autoritātēm, daudzu publikāciju un grāmatu autors, viens no Viktorijas un Alberta muzeja Londonā speciālistiem (laikā no 1938-1959.gadam), arī ir rakstījis par metāla stīpu svārkiem, kuri tikuši valkāti 16.gadsimta Spānijā. 
Jaunāko laiku modes vēsturnieku darbos, piemēram, Marnijas Fogas (Marnie Fogg) rediģētajā un 27 Rietumu modes pasaulē atzītu ekspertu radītajā kopdarbā - "Fashion - the whole story" ar Valērijas Stīlas (Valerie Steele) priekšvārdu, - arī rakstīts par metāla stīpu svārkiem 16.gadsimtā. Šo uzskatījumu varētu vēl arī turpināt...

Fragments Pedro Garsijas de Benabarro (Pedro Garcia de Benabarro) gleznojuma "Hēroda dzīres", ap 1475.gadu

Stīpu svārku variācijas un valkāšanas īpatnības modes izmaiņu kontekstā 

Stīpu svārku attīstības gaita Rietumeiropā rāda divas galvenās formas - "spāņu stīpu svārkus" un "franču stīpu svārkus". Abas paredzēja, ka apakšsvārku audums tiks vai nu pārvilkts pāri karkasam vai arī - apakšsvārku auduma tuneļos tiks iestrādātas stīpas. 
Vispirms plašāku izplatību guva "spāņu stīpu svārki". Tiem bija konusa forma, ko ieguva ar stīpu karkasu. Lai gan stīpu svārki pirmoreiz parādījās Spānijā jau 15.gadsimtā, savu īsto, visaptverošo popularitāti tie iemantoja 16.gadsimta 40.gados, kad tika apgūta spāņu prakse zem tērpa virskārtā redzamajiem grezna auduma svārkiem paslēpt stīpu svārku karkasu. 

Franču sieviete no Josta Amāna ( Jost Amman) "Sieviešu tērpu grāmatas" ilustrācijas, 1577.gadā

Stīpu svārku ienākšanu Francijā un citur Eiropā veicināja Austrijas Eleonora (dēvēta arī par Kastīlijas Eleonoru), kas, kļūdama par Francijas karalieni (1530.gadā), ar stīpu svārku modi iepazīstināja arī Francijas galmu. Šeit noritēja arī to turpmākās pārvērtības, jo spāņu varianta zvanveida kopforma drīz ieguva mucveida aprises. Jau gadsimta vidū parādījās "franču stīpu svārki", kuru kopforma tika papildināta ar ko līdzīgu apaļam tējas vai kafijas galdiņam, kas atsevišķos gadījumos bija redzams tērpa virskārtā. Plašāku izplatību "franču stīpu svārki" iemantoja vēlāk, 16.gadsimta 80.gados. 

Detaļa no grāmatas "Civitates Orbis Terrarum" (ap 1588.gadu) ilustrācijas, kas rāda Orleānas pilsētu Francijā ar priekšplānā attēlotām vīrieša un sievietes figūrām modernos tērpos

Stīpu svārku franciskais nosaukums "vertugadin" ir saliktenis, kas burtiski nozīmē "tikumības sargs", neviļus paildzinot radikālā tērpa veidola dzīvotspēju Spānijas reliģiozajā gaisotnē, taču vienlaikus arī sastopoties ar neizpratni citu Eiropas valstu galmos. 
Stīpu svārku karkasu bieži aizstāja liels daudzums apakšsvārku - ziemā no astoņiem līdz divpadsmit, bet vasarā no sešiem līdz astoņiem. Tā tas bija tāpēc, ka stīpu svārkus nekad neizmantoja vienkāršās tautas pārstāves. 

Ilustrācija no 1529.gadā klajā nākuša spāņu stīpu svārku kodeksa

Franču stīpu svārku "gurnu rullis", bungu stīpu svārki un citas variācijas 

Tērpa kopforma mainījās līdz ar "franču stīpu svārku" parādīšanos. Tas bija pamats jauniem eksperimentiem.
Viss sākās Šarla IX laika Francijas galmā, kad "spāņu stīpu svārkus"aizstāja biezs auduma rullis (saukts arī par "gurnu rulli"), ko apvija ap vidukli, bet tas savukārt sakrokoja svārkus augšdaļā, lai tie kristu noapaļotās ielocēs. 16.gadsimta beigās šim veidojumam pievienojās stingra apaļa plāksne plateau , kas stīpu svārku formu pārveidoja "bungu stīpu svārkos" (tambour). Nereti tos sauca arī par "ratu riteņa stīpu svārkiem", jo to valkātāja šķita gluži kā nostājusies riteņa vidū, bet svārki šķita piestiprināti pie tā ārējā stieņa. 16.gadsimta otrajā pusē šādi svārki bija visizplatītākie Anglijas karalienes Elizabetes I galmā. 
Vēl viens populārs stīpu svārku variants, kas iemantoja atzinību gadsimta beigās, bija "ruļļa stīpu svārki", ko plašāk iepazina ar nosaukumu bum roll (sēžamvietas jeb arī - "gurnu rullis"). To veidoja no izoderēta tekstilšķiedras ruļļa, ko apļveidā salieca un priekšpusē sasēja ar lenti vai auklu. Visi šie stīpu svārku konstruktīvā risinājuma varianti bija paslēpti zem tērpa virskārtas. 

Sieviešu lepnums: maskas, krokotās apkakles un stīpu svārki. Martins de Voss. ap 1600. Karikatūra. ASV, Ņujorka, Metropolitēna mākslas muzejs

Esejas tapšanā izmantotie materiāli: 

Parute E. Stila un modes enciklopēdija. - Rīga, Jumava, 2010. 
www.elizabethancostume.net/farthingale/history.html
​sarahabendall.wordpress.com/2017/04/16/french-farthingale-roll-pattern-materials/

​

Līdzīgi stāsti šajā sadaļā: