Muskusa ābola smarža... mēris, galma intrigas un dekora estētika

Click here to read this story in English:

Pourbus P. J. Nezināmas sievietes portrets ar pomanderu 1560- 1565. Veisa galerija, Londona Attēls: Wikimedia Commons, Publiskais domēns

​Vārda nozīme 

Angļu vārds "pomander" nāk no franču valodas "pomme d'ambre", kas nozīmē "ambras ābols" jeb "ambras bumba". Senajos laikos to varēja lietot un nēsāt sev visur līdzi dažādos veidos, taču izplatītākie bija divi: 

1. Aromātisko vielu maisījums tika ievietots perforētā somiņā vai kārbiņā, ko izmantoja lai aromatizētu drēbes vai veļu. Smaržu maisījumu varēja izmantot arī kā aizsargu pret dažādām infekcijām. Nereti smaržābols bija vienkārši apelsīns vai ābols, kurā sadurtas krustnagliņas.

2.  Pomanders varēja būt arī pati kārbiņa vai arī - doba augļa formā veidota bumba smaržvielu uzglabāšanai. Piemēram, perforētajā metāla bumbiņā iepildīja ziedlapiņas, zaļumus un garšvielas.

3. Pomanders senatnē tapa arī kā aromātiska sveķu bumbiņa, kurā dažādās proporcijās bija iejaukts vasks, muskuss, rožu ziedlapiņas, garšaugi un garšvielas.

Pomandera loma senajos laikos 

Kopš viduslaikiem līdz pat 18.gadsimta sākumam pomanderus mēdza nēsāt sev līdzi visur... Mazas sveķu bumbiņas pat bāza degunā, paslēpa zeķēs, nēsāja kā modernu aksesuāru pie jostas vai noglabāja telpās ar nolūku nomākt nelāgas smakas, atsvaidzināt apģērbu un vienkārši radīt sev apkārt patīkamu smaržu. Ticēja, ka saldi smaržojošās bumbiņas, kas piepildītas ar aromātiskiem ārstniecības augiem un garšvielām varētu pasargāt to nēsātājus no infekcijas slimībām vai pat izārstēt hroniskas kaites. 
Tā kā vārds "pomanders" attiecas arī uz īpaši dekoratīvu smaržvielu maisījuma konteineru, kuru parasti perforēja un īpaši rotāja (pomanderus parasti izgatavoja sudrabkaļi un zeltkaļi) lai to varētu nēsāt pie jostas, papildināt tērpu un izdaiļot to, - tad šī salīdzinoši nelielā priekšmeta vērtība tika salīdzināta ar juvelierizstrādājumiem. Un, pēc būtības, tie tādi arī bija. 
Pomanderi bija ļoti populāri aksesuāri Tjūdoru laikos un Anglijas karalienes Elizabetes I laikā. Avotos ir minēts, ka karaliene Elizabete bija iecienījusi pomandera smaržu kompozīciju no Damaskas rozēm, benzosveķiem (franču val. - Benzoin) un pelēkās ambras (franču val. - Ambergris). Daži pomanderi parasti bija iekļauti Jaungada dāvanu sarakstos karalienei. [4.]


Pomanders Viktorijas un Alberta muzeja kolekcijā

Viktorijas un Alberta muzeja kolekcijā atrodamā pomandera čaula ir rotāta ar ziedu raksta gravējumiem, kas, iespējams, ticis darīts ar nolūku izcelt smaržābola saturu.
16.gadsimta Anglijā tapušais greznais priekšmets ir tapis no vietējās izcelsmes sudraba, izceļot gan tā funkcionālos, gan dekoratīvos aspektus. Tajā laikā no sudraba parasti izgatavoja galda piederumus - traukus, vīna kausus, nažus, dakšiņas un karotītes. Daudzi no šādiem priekšmetiem bija neparasti izsmalcināti un rotāti saskaņā ar jaunākajām modes tendencēm. Jāteic, ka pomanderi, kas tika izgatavoti no šāda sudraba nebija paredzēti bagātākajiem galminiekiem, bet gan pilsētniekiem un vidusšķiras pārstāvjiem. 
Pomanders tomēr parāda visas tam raksturīgās īpatnības - tam ir pamatne, kas to ļauj nolikt uz galda, kā arī cilpiņa augšpusē, kas to ļauj pievienot jostas ķēdei un nēsāt pie apģērba. Atvērtā veidā šis pomanders parāda apelsīna daiviņu struktūru, kur katrā no segmentiem varēja uzglabāt atšķirīgu parfīmu, ziedi vai kādu aromātisku pulveri. Katru daiviņu varēja atvērt ar speciālu tapiņu uz kuras parasti iegravēja norādi uz segmenta saturu. [3.]

Pilna izmēra attēlus skatiet šajā vietnē:

Nostradamusa smaržāboli 

Mišela de Nostredama portrets, kuru gleznojis viņa dēls Cēzars de Nostredams (1553-1630?), ap 1614.gadu Atsauce: Jean Boyer, “Deux peintres oubliés du XVIe siècle: Etienne Martellange et César de Nostredame”, Bulletin de la Société de l’Histoire de l’art français, Année 1971 (1972), pp.13-20. Attēls: Wikimedia Commons, Publiskais domēns

​Tumšajos viduslaikos, kad Eiropā laiku pa laikam plosījās mēra epidēmijas (t.sk. buboņu mēris ko sauca par "melno nāvi"), ļaudis baidījās no pasaules gala, bet pravieši un priesteri runāja par apokaliptisko drudzi, izraisot masveida paniku... bija arī kāds neliels grezns priekšmets, kas šķita kā aizsargs no visām likstām. Daudzi neko par to nezināja, taču bija arī tādi, kas mēģināja pasargāt sevi, ap kaklu nēsādami ķiploku daiviņu krelles vai ar krustnagliņām caurdurtus ābolus. Tomēr tas bija dārgs prieks.
Nereti ļaudis bēga no lielākām apdzīvotām vietām, bēga no mēra, taču tas viņus sasniedza ikvienā vietā. Ārsti tolaik vēl neko nezināja par mēri izraisošajām baktērijām un par slimību izplatīšanās veidiem. Viņu vienīgās ārstēšanas metodes bija - asins nolaišana un dažādu augu maisījumu un novārījumu došana slimniekiem. 

Nostradamuss bija sava laika ārstu elites pārstāvis, kurš ar savām neparastajām ārstēšanas metodēm bija krietni apsteidzis laikmetu, kurā dzīvoja. Viņš darbojās kā pilsētas iedzīvotāju izglītotājs, cenšoties sabiedrību nodrošināt ar tīru ūdeni un svaigu gaisu, kā arī uzstāja, ka no infekcijām mirušie ir jāsadedzina. Nostradamusa dziļās un pamatīgās zināšanas zāļu medicīnā ļāva viņam pagatavot iedarbīgus augu novārījumus, kurus viņš sajauca ar C vitamīnu bagātiem sīrupiem, kas līdzēja novērst mēra infekcijas izplatīšanos, jo minētie profilaktiskie pasākumi stiprināja ļaužu imunitāti.
Mūsdienās Nostradamusa vārds vairāk saistās ar viņa pravietojumiem un gaišreģa spējām, taču savulaik viņš bija slavens astrologs, zobārsts un aptiekārs. Viņš bija īsts aromterapijas speciālists, kurš izgatavoja saldi smaržojošus pomanderus un tos lietoja viņa klienti un pacienti. Viena no slavenākajām Nostradamusa aromātiskajām bumbiņām bija "rožu tablete", kurai, domājams, piemita arī ārstnieciskas īpašības. 

Kaut arī Nostradamusa pravietojumi ir laikmetu gaitā ieguvuši visai pretrunīgas interpretācijas, vēsturē viņš ir iegājis kā sapņotājs, lielisks aromātu terapijas pārzinātājs un  unikālu smaržu kompozīciju veidotājs.

Nostradamusa "aromātiskās rozes" bumbiņu recepte 

​"Pirmais solis  - pagatavot "rožu tabletes "! Jāsavāc viena mārciņa rožu ziedlapiņu un septiņas unces zemes benzosveķu.  Rožu ziedlapiņām ir jāļauj ievilkties vienu nakti briežu muskusa un ūdens maisījumā. Nākamajā dienā jāizņem rozes no šī maisījuma, jāatspiež no tām ūdens un jāsamaļ kopā ar benzosveķiem. Malšanas laikā jāpievieno viena ceturtdaļa pelēkās ambras un tikpat daudz civet-muskusa. Tad, kad visas sastāvdaļas ir kārtīgi sajauktas, iegūto maisījumu sadala, veidojot tabletes un starp katru no tām ievieto pa divām rožu ziedlapiņām. Ļaujiet tabletēm nožūt, turot tās tālāk no saules gaismas!

Nākamais solis:
- ņemt divas unces tīrākā labdāna,
- pa vienai uncei Styrax calamita (Mazāzijā sastopamās koksnes - Liquidambar orientalis Mill - sveķi) un benzoseveķu,
- pusi no unces iepriekš sagatavotajām "rožu tabletēm" un vienu vienību violetā pulvera,
- pa vienai šķipsniņai ambras un muskusa. 
Visas sastāvdaļas sasmalcina pulverī. Tad vienu stundu mīca to visu kopā  ar rožu maisījumu, kas minēts iepriekš... un, jums būs visaugstākās raudzes aromātiska bumbiņa no visrūpīgāk izvēlētajām sastāvdaļām un arī visā pasaulē visnoturīgākais parfīms." [1.]

Tā vēsta Nostradamuss... Ja ir vēlme, laiks, iespējas un pacietība.. tad pie šāda rezultāta var tikt arī 21.gadsimtā. 

1552. gadā Nostradamuss publicēja instrukcijas kā tikt pie pomandera lāsītēm jeb aromātiskajām bumbiņām. Tālāk ir saraksts ar viņa minētajām sastāvdaļām: 
- labdāna sveķi, kas iegūti no kazu bārdiņām un aitu vēdera audiem laimīgās Arābijas zemēs
- Styrax sveķi
- Benzosveķi jeb benzoīns
- "rožu tabletes"
- violeto sakņu pulveris (t.i. īrisa sakņu (rhizoma iridis)) 
- muskuss
- pelēkā ambra (Ambergris)
- rožu ziedlapiņas. [2.]


Kā redzams, Nostradamuss šo recepti ieguvis Tuvo Austrumu zemēs, tādēļ arī sastāvdaļas ir lielākoties orientālas izcelsmes. 

Smaržābola
estētika tērpšanās kultūras kontekstā 

Venēcietes portrets, 1575. Attēls: Wikimedia Commons, Publiskais domēns

Austrumu zemēs smaržāboli ir tikuši lietoti jau izsenis... Rietumeiropas zemēs tos sāka iepazīt 14.gadsimta gaitā, kad ar tuvāku un tālāku zemju tirgotāju stāstiem un ievestajām precēm, radās iespēja tos izmēģināt aizsardzībā no infekciju izplatīšanās. Kā jau ierasts, galma augstmaņi un karaļi iepazina pomanderus paši pirmie.
Modes kontekstā pomanderu lietošana aizsākās 16.gadsimta otrajā pusē, kad tos piekarināja pie jostām vai nēsāja lentītēs ap kaklu. Pomanderu daiviņas - atveramie segmenti parasti tika segti ar bīdāmu plāksnīti uz kuras iegravēja segmenta iekšpusē glabājamās vielas nosaukumu. ​

Augstmaņu kārtu pārstāvji, galma aristokrātija un karaļi jau 16.gadsimta pirmajā pusē sev it visur līdzi nēsāja pomanderus. Tie kalpoja ne tikai kā aizsargi un aromātu izplatītāji, kā arī nelāgu smaku atvairītāji, bet arī kā personas statusa izteicēji, kā laikmeta modes aksesuāri. 1530.gada hronikās vēstīts, ka Anglijas karalim Henrijam VIII piederējuši vismaz 16 pomanderi - visi ļoti dārgi, dižāko meistaru gravēti un veidoti. Henrija VIII un Annas Boleinas meita, Anglijas karaliene Elizabete I bieži tika portretēta ar pomanderu pie greznā un ekstravagantā tērpa, gluži tāpat kā 16.gadsimta dižciltīgākie galma augstmaņi. [1.] 

Spriežot pēc pomanderu popularitātes 16. gadsimta gaitā un to izplatības tā paša gadsimta beigās un 17.gadsimta sākumā, ar dažādām smaržām, ārstniecības līdzekļiem un pat indēm pildītās un juvelieru darinātās bumbiņas bija kaut kas tāds bez kā nevarēja iztikt...Gluži tāpat kā 21.gadsimtā grūti iztikt bez somiņā vai kabatā ielikta mobilā telefona. Laiki mainās, tehnoloģijas attīstās, taču ļaužu paradumiem ir līdzības.

Informācijas resursi un norādes: 

1. dioneaorcini.com/medieval-more-info/
2. www.theanneboleynfiles.com/resources/tudor-life/pomanders/
3. collections.vam.ac.uk/item/O156619/pomander-unknown/
​​4. www.theanneboleynfiles.com/resources/tudor-life/pomanders/
​

Līdzīgi stāsti šajā sadaļā: