Seno laiku episkā bārdaiņu mode

7/3/2018

Anrī Fantēns-Latūrs. Pašportrets. 1859. Grenobles muzejs Attēls: Wikimedia Commons

Click here to read this story in English:

Kopš seniem laikiem cilvēce ir pazinusi sava laika "hipsterus" ar varenām bārdām, valdniekus ar savas varas simbolu - īsto vai arī viltus bārdu, kā arī radošus indivīdus un brašus kareivjus, kuriem bārdas bija ne tikai stila izpausme, bet arī profesionālās piederības zīme.

Kā tad tas viss sākās? Protams, ka jau senās civilizācijas dažādos vēstures periodos izcēla šo episko vīriešu sejas rotu, to stilizējot un pakļaujot dažādiem radošiem eksperimentiem.

Akadiešu valdnieka galva (iesp. Akadas Sargona atveids). bronza, 2300-2200.g. p.m. ē. Irākas Nacionālā muzeja kolekcija, Bagdāde Attēls: Wikimedia Commons

Asīrijas valdnieks Ašurnazirpals II, cilnis no Nimrudas

Asīrijas valdnieks Ašurnazirpals II ar galma amatpersonām, cilnis no Nimrudas Atrašanās vieta: Britu muzejs, Londona Attēls: Wikimedia Commons

Senās Ēģiptes valdnieces Hatčepsutas sfinksa (ar valdnieka galvassegu un viltus bārdu)ap 1479–1458.p.m.ē. Attēls: metmuseum.org publicitātes foto

Hatčepsuta - leģendārā Senās Ēģiptes valdniece ar viltus bārdu

Senajos laikos bārda un ūsas tika uzskatītas par spēka, vīrišķības un brīvības zīmi. Tieši tādēļ daudzas senās civilizācijas praktizēja bārdas un ūsu piespiedu nogriešanu/noskūšanu, jo tā, savukārt, bija verdzības un pakļautības zīme.

Bārdas un ūsu veidols ir ne tikai sava laika modes atspulgs, bet arī pasaules skatījuma un pat politiskās piederības apliecinājums. Sejas apmatojuma kopšanas instrumenti, piemēram, skūšanās piederumi - bārdas naži ir uzieti arheoloģiskajos izrakumos, pie tam aizvēstures kultūrslāņos. Tātad, senās civilizācijas piešķīra lielu nozīmi ūsu un bārdas kopšanai. Babilonā un Asīrijā skūšanās piederumi bija zināmi jau kopš valdnieka Nebukadnēcara laika (605 - 562.g.p.m.ē.)

Senajā Ēģiptē bārda bija valdnieku privilēģija. Tieši faraoni nēsāja īpaši veidotas viltus bārdas. Un šāds īpašs varas simbols un pat stila zīme nezuda arī vēlākos laikos. Arī Senās Persijas impērija izcēla dienas gaismā valdnieka un galma augstmaņu viltus bārdas un pat bārdas futrāļus, kas varēja ievērojami pārspīlēt dabisko veidojumu un radīt vieda valdnieka tēlu.

Senās Romas imperators Adriāns. marmora biste ap 127–128.g. Luvras muzeja kolekcija Attēls: Wikimedia Commons

Antīkās pasaules kultūras telpā skūšanās piederumi iemantoja popularitāti tikai hellēnisma periodā, Maķedonijas Aleksandra/ Aleksandra Lielā laikā. Vidutāji starp grieķu un romiešu kultūru - etruski, savulaik nodemonstrēja gan izteiksmīgas, garas un rūpīgi veidotas bārdas orientālā stilā. Taču romieši pārņēma no grieķiem bārdas skūšanas paradumu un tas kļuva par ierastu ikdienas sastāvdaļu. Un tikai imperatora Adriāna laikā (m.ē. 117 - 138.g.) modē atkal bija bārdas un ūsas.

Dejojošais vīrs no Auguru kapenēm Tarkvīnijās, 525-500.g.p.m.ē. Etrusku kultūra Avots: ArtDaily.org Attēls: Wikimedia Commons

Modes procesu cikliskumā iezīmējās kā paradoksāla īpatnība. Līdzko modē nāca garāku matu frizūras vai arī - frizūrām tika pievērsta lielāka uzmanība, - bārdas vairs nebija modē... Nereti episkās bārdas aizstāja ūsas, kuras bija rūpīgi veidotas un ne pārāk uzkrītošas. Burgundijas hercogistes modes periodā (14./15.gs.) vīriešiem bija raksturīgas īsi apgrieztu matu frizūras, bet bārdas un ūsas nevienam nebija manāmas. Turpretī, baroka laikmetā pie iespaidīgajām parūkām ar ruļļveida cirtu kārtojumiem, diezgan ierastas bija pavisam nelielas ūsiņas. Toties turpmākos laikmetos ūsām un bārdai sāka atvēlēt arvien lielāku uzmanību.

No tumšajiem viduslaikiem līdz jaunlaiku romantiskajiem varoņiem

Vikingu laikmeta varoņiem bija garas un kuplas bārdas, taču viņu ietekme Eiropā ne vienmēr tika uzņemta ar sajūsmu. Tumšajos viduslaikos, Krusta karu ērā bārdaini kristieši netika uzskatīti par piedienīga izskata nesējiem Rietumeiropā. Katoļu baznīca savulaik pat pieteica karu ūsām (kuras daudziem asociējās ar ne-kristianizētās, barbariskās Eiropas zīmi).

9.gs. pāvests Gregors IV uzsāka verbālu karu pret bārdainajiem priesteriem. 1100.gados šī vizuāli asociatīvā saikne ar pagānismu jau bija sasniegusi ne tikai garīdzniekus, bet arī visu kristīgo pasauli. Bārdaiņiem 12.gs. sākumā ienākšana baznīcā varēja draudēt ar sociālu nosodījumu, jo to uztvēra kā ķecerības zīmi un pagānisma pazīmi. Tajā pašā laikā franču bīskaps Serlo no Sēzas (Séez) salīdzināja bārdainos vīrus ar 'āžiem un saracēņiem'. [1.] Garīdzniecības nosodījums gan netraucēja karaļiem un augstmaņiem nēsāt bārdas un padarīt tās par sava laikmeta modes zīmi. Garīdzniecības nosodījumu izpēlnījās arī Anglijas karalis Henrijs I. [1.]

Ūsu un bārdu modes viļņi nāca un gāja renesanses modes laikmetā - no agrās itāliešu renesanses laika, kad bārdas itin nemaz vairs nebija modē līdz ar reformācijas stila varenajām bārdām un atkal kontrreformācijas laika smailbārdiņām.

El Greko. Vecāka vīra portrets, ap, 1587 -1600. g. Atrašanās vieta: Prado muzejs, Madride Attēls: Wikimedia Commons

Bārdas pilnībā sāka izzust 17.gadsimtā, Francijas monarha Luija XIV galmā. Augstmaņi, vēlēdamies atdarināt tolaik vēl gados jauno karali (1660.gados) sāka aktīvi izmantot skūšanās piederumus. 17.gs. ūsas bija kļuvušas par militārpersonu amata zīmi. Tā tas turpinājās arī 18. un 19.gs., kad ūsas nudien bija virsnieku lepnums. Centrāleiropas zemēs virsniekiem ūsas bija arī 20.gs. sākumā.

19.gs. gaitā ūsas, izteiksmīgas vaigu bārdas un pat episki garas bārdas kļuva par radošuma zīmi, mākslinieku, literātu un bohēmiešu dzīvesstila apliecinājumu. Bārdas ieguva visdažādākās stilu variācijas, norādot te uz kāda monarha personīgo tēlu vai kāda mākslinieka dumpiniecisko nostāju.

Augstmaņi un sabiedrībā zināmas personas diktēja toni bārdu modē un par to līdz šai dienai liecina dažādie bārdu un ūsu stilistikas apzīmējumi, bieži arī ar eklektisku skatu pagātnē. Lūk, daži no populārākajiem nosaukumiem: smailbārdiņa karļa Anrī IV stilā, Franča Jozefa stila vaigu bārda, ūsas Vilhelma II gaumē u.tml.

Bārda un ūsas kļuva 1848.gadā par demokrātu politisko uzskatu simbolu. Tāpat tas bija arī 19.gs. Itālijā, kur Džuzepes Garibaldi sekotāji par savu pārliecības vizuālo atspoguļotāju izvēlējās bārdu. Un tā tas turpinājās arī 20.gs., kad īpašas formas bārda un ūsu stilistiskais risinājums kļuva par radošu grupējumu vizuālo atšķirību. Radošuma simbols tas bija arī skatuves māksliniekiem.

Francis Ksavjē Vinterhalters. Meksikas Maksimiliāna I portrets (detaļa), 1864 Atrašanās vieta nav zināma Attēls: Wikimedia Commons

Stils ar nozīmi

Vaigu bārda (vācu val. - Backenbart) kļuva par modes lietu 18.gs. beigās Anglijā. 19.gs. plašu atpazīstamību ieguva Franča Jozefa stila vaigu bārda, kura burtiski veidoja burta "W" formas aprises.

Ševaljē (franču val. - Chevalier) jeb kavalieru stila ūsas parādījās 17.gs. Tās bija gluži tievas kā diedziņi un uzskrullētas visai švītīgi. Literāro dēkaiņu tēli no A. Dimā "Trijiem musketieriem" ir visspilgtākais šo ūsu stila atspoguļojums.

Anrī IV stila bārdiņa jeb āža bārdiņa veidoja lejasdaļā nosmailinājumu. Tai bija dažādas variācijas un visvairāk tā asociējās ar 16.gs. spāņu galma augstmaņiem.

Tie ir tikai daži no stilu variantiem. ^^ Senatnes episko bārdaiņu stils tiek visai radoši interpretēts arī 21.gs. hipsteru, bohēmiešu un radošuma vidē. Šķiet, ka nekur gan nav manīta "viltus bārda"...taču, iespējams, ka tai renesanse vēl ir tikai gaidāma!