"Franču stila tērps" rokoko modes stila un klasicisma līniju sintēzes laikā

"Franču stila tērps"/Robe à la Française (virsējais mētelis, korsāža un apakšsvārki) 
Izcelsmes vieta: Francija vai Anglija
Datējums: 1760-1765
Materiāls: zīda brokāts ar ieaustu rakstu, metāla diegs, metāliskā diega mežģīņu apdare
​Atrašanās vieta: LACMA (Los Angeles County Museum of Art)
Attēlu resursi: www.collections.lacma.org/node/231561

Šoreiz "viena tērpa stāsts" mūs aizved 18.gadsimtā - rokoko modes laikmeta galma vidē, kur savus mirdzošos tērpus lepni izrādīja galma dāmas. Tieši Francijas monarha galmā radās krāšņais reprezentācijas tērps, kuru brīdi vēlāk visa Eiropa jau pazina kā "franču tērpu" - arī tad, ja to valkāja, piemēram, Kurzemes hercogistē. 

"Franču tērpa" evolūcija sākās ap 1720.gadu un tā īpašais apzīmējums rokoko laika modē tika saistīts ar galma reprezentācijas tērpa pārvērtībām Francijas monarha Luija XV laikā.  Tas bija oficiāliem gadījumiem paredzēts tērps, ko steidza izmantot visas rokoko laikmeta galma dāmas. Reprezentācijas tērps parasti tika darināts no bagātīgiem materiāliem, stīvināts un papildināts ar stiepļu karkasa stiegrojumu. Tērpa šūšanai visbiežāk tika izmantots apdrukātais zīds vai arī - zīda brokāts ar ieaustiem rakstiem. Eiropas modi sasniedza arī jaunais eksotiskais audums - indienne (franču val. - indiešu audums) - Indijas muslīns. 

Mini-esejā aprakstītā "franču tērpa" svarīgākie akcenti: 
​
1. Mirdzošais audums un tā raksts
2. Korsāža ar vaļa kaula (angļu val. - whalebone) stiegrojumu un "Vato ieloces"
3. Tērpa apdare
4. Svārki ar paplatinājumu gurnu daļā - paniers 
5. Pagodas stila piedurknes 

Audums

Mirdzošais "franču tērps" (virskleita)  ir tapis no krāšņi izausta zīda brokāta (faille), kas izausts ar sudraba un zelta diegiem. Zīda brokāta audums ir izausts ar izsmalcinātu violetu, zilu, sārtu un lašu krāsas ziedu rakstu, kas saskaņots ar tērpa kompozīcijai atbilstoši izvietotajām zelta serpentīnu apdares joslām. Ziedu raksta vijas ir Ķīnas stila ornamenta (šinuazēriju) iedvesmotas un pilnībā atbilst laikmeta garam. Tieši tādēļ arī augu vītņu un puķu kātu atveidojums atbilst tajā laikā iecienītajai zīda lenšu viju stilizācijai. Paši ziedi ir attēloti tā it kā tie būtu aizgūti no Ķīnas imperatora galma tērpu vizuālā veidola. 

Korsāža un "Vato ieloces"

"Franču tērpa" virskleita ir aizdarināma priekšpusē, taču tā arī izceļ grezno korsāžu ar tās galveno elementu - stomacher - dekoratīvu trīsstūrveida ņiebura detaļu tērpa priekšpusē., Vizuāli tas ataino korsetes dekora lomas pieaugumu rokoko modes laikā un arī vēlmi to "eksponēt" tērpa priekšpusē. Pēc būtības, tas nozīmēja, ka apakšveļas kārtas sāka ietekmēt virsējā tērpa izskatu. 
Ar zelta diegiem bagātīgi izšūtais stomacher tiek ar adatiņām piestiprināts ņiebura priekšpusē. Savukārt ar vaļa kaula stiegrojumu papildinātajai korsetei ir zema, četrstūraina kakla izgriezuma līnija, kura arī ir izdekorēta ar zelta diegu. Korsāžas uzdevums ir akcentēt trīsstūrveida nosmailinājumu, kas veidojas vidukļa līnijā un rada iespaidu par "lapsenes vidukli", kā arī pievērš uzmanību ekstravaganti paplatinātajai gurnu līnijai. 

Un tagad ir vērts pievērst īpašu uzmanību tērpa mugurpusei, kurā izceļas "Vato ieloces"! 

Watteau Pleats (angļu val.) - "Vato ieloces" tērpa mugurpusē kārtojas vertikālās joslās (ielocēs), kas, sākdamās mugurpuses plecu daļā, mīksti krīt lejup un rotā rokoko laikmeta sieviešu tērpus jau kopš 18.gadsimta pirmās puses.
​Izteiksmīgais nosaukums ienāca rokoko modes leksikā, pateicoties pazīstamā gleznotāja Antuāna Vato darbos ilustrētajām sieviešu tērpu mugurpusē izkārtotajām ielocēm. (Parute E. Stila un modes enciklopēdija. - Rīga, Jumava, 2010. - 561.lpp.) 
Interesanti, ka "franču tērpu" dažreiz mēdz aplami saukt par "Vato tērpu", taču ne "Vato tērps", ne "Vato ieloces" nešķiet tas precīzākais no iespējamiem formulējumiem, lai gan attiecīgā tērpa piegriezuma līnijas un specifisko mugurpusi franču gleznotājs Antuāns Vato visbiežāk ir attēlojis savos darbos. (Parute E. Stila un modes enciklopēdija - Rīga, Jumava, 2010. - 372.lpp.) 

​Tērpa apdare 

Bagātīgā un zeltā mirdzošā "franču tērpa" apdare spilgti raksturo tā valkātājas kādreizējo statusu un bagātību. Metāliskā diega mežģīnes tērpa dekorā veido serpentīnas. Tās iezīmē vertikālās joslas tērpā un ienes rokoko stilistikā savu daļu no klasicisma līniju estētikas. Tās redzamas virskleitas priekšpusē, kā arī svārku apakšmalā. Šīs pašas mežģīnes rotā arī piedurkņu apdarē izmantotās vairāku volānu kārtas. Bez tam, tērpa apdarē izmantotas arī zeltītas pīnes.

Svārki ar paplatinājumu gurnu daļā - paniers 

Svārku daļas paplatinājumu gurnu daļā veidots ar savdabīgu "grozu" palīdzību. Panier (franču val. - grozs) - klūgu, metāla stīpu vai kaula stienīšu karkass, kas ļāva deformēt sievietes figūru atbilstoši rokoko laikmeta prasībām. Šajā gadījumā panier radīja izvirzījumus uz gurniem, kārtējo reizi norādot uz būtisku aristokrātiskā statusa simbolu. 

Tieši šādi savulaik izskatījās ar kaula stiegrojumu papildināta korsete un paniers, kuriem vajadzēja radīt gurnu līnijas paplatinājumu. (attēlā redzamā korsete un paniers datēti ar 1740-60.g.) 

"Pagodas stila" piedurknes 

"Franču tērpa" piedurknes ir šauras un pieguļošas līdz pat elkonim un tad - tās pēkšņi rāda izteiksmīgu paplatinājumu ar stūru pagarinājumiem. Tās arī ir ķīniešu pagodas stila piedurknes. Manšeti veido triju mežģīņu volānu kārtas, kuras franči nosauca par engageantes (pēc būtības - piedurkņu pagarinājumi) un tās bagātīgi ir tikušas rotātas ar zelta diega mežģīnēm. Piedurkņu noformējums ir parasti ticis ritmiski saskaņots ar paša tērpa dekoratīvajiem elementiem. 
​
Tā tapa rokoko modes laikmeta greznākais galma reprezentācijas tērps, kurā bija daudz citātu no tā laika Ķīnas motīvu klāsta, daudz aristokrātiskās greznības simbolu, daudz mirdzuma un frivolitātes, kā arī norāžu uz klasicisma līnijas ietekmi, kas lika iztaisnot rokoko liektās līnijas. 18.gadsimta 60.gados franču Apgaismības ideju izplatība ietekmēja arī modes tēlu. 

Līdzīgi stāsti citās FashionologiaHistoriana sadaļās: