Jūgendstila mode un čūskas motīvs garajās zīda zeķēs

Zīda zeķes ar čūskas motīva izšuvumu Izgatavošanas vieta: Francija Ražotājs: Nav zināms Datējums: ap 1900.gadu Atrašanās vieta: Viktorijas & Alberta muzejs, Londona

Kopš 1880.gadu beigām - pašā jūgendstila modes perioda sākumā, senās zeķu prievītes tika aizstātas ar zeķturiem, kurus sastiprināja ar korseti. Tā rezultātā ietērpšanās process kļuva sevišķi piņķerīgs, taču mērķis tika sasniegts un pielāgošanās S-veida silueta izliekumam tika panākta. Jūgendstila perioda zeķturu uzdevums bija zeķu nostiprināšana un tālāka apakšveļas evolūcijas virzīšana. Jūgendstila modes laikmetā garās zeķes nonāca uzmanības centrā un to dekorativitātes loma būtiski pieauga. Aksesuāru un apģērba piederumu ražotāji laida klajā visdažādākās zeķes, kuras bija pielāgojamas dažādām dzīves situācijām. 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā zeķes tika rūpīgi pieskaņotas katram tērpam. Pie dienas un sporta apģērba noderēja kokvilnas vai vilnas šķiedras zeķes, kuras visbiežāk bija gludas, nerotātas ar atturīgiem punktiņu vai svītru rakstiem.

Attēlu galerijā:
​Sieviešu apakšveļas kārtas laikā ap 1900-1905.gadam
1. retro fotogrāfija, ap 1900.gadu 2. modes ilustrācija, ap 1905.gadu

Modernākās dāmas vakartērpam parasti pieskaņoja franču de luxe zīda zeķes ar ažūriem mežģīņu ielaidumiem un izšuvumiem. Tieši melnās zīda zeķes ar čūsku aplikācijām bija ultramodernas un uzkrītošas. Viskrāšņāk zeķes tika rotātas pēdas pacēluma daļā, - tā lai tajos retajos gadījumos, kad garie svārki tika nedaudz pacelti augstāk, tiktu atsegtas arī spožās zīda zeķu dekora daļas. Tā nu vakara zeķes tika iegādātas, meklējot visdekoratīvākos un izsmalcinātākos eksemplārus. Čūskas motīvs, kas spirāles veidā vijas ap kāju, kļuva īpaši izplatīts jau drīz vien pēc tam, kad vizuļu un fliteru izšuvums uz zeķēm bija parādījies 1900.gadā Exposition Universelle (Lielā izstāde EXPO) ietvaros Parīzē. 
Jūgendstila modes kulminācijas laikā ap 1900.gadu un līdz pat 1914.gadam modē bija fantastiski rotātas ažūras zeķes. Lielākoties tās bija melnas zīda mežģīņu zeķes ar visdažādākajiem rakstiem, tajā skaitā ar augu stiebru vijumiem, sīkiem ziediņiem, kā arī simbolisma kontekstā iecienītajiem enkura un zirnekļu tīkla rakstiem. 

Attēlu galerijā: 
1. jūgendstila perioda zeķes no Viktorijas & Alberta muzeja kolekcijas, 1900-1910.g.; 2. Zīda zeķes (ap 1900-1910.g.) no Metropolitēna muzeja kolekcijas, Ņujorkā.; 3 Zīda zeķes ar čūskas motīva izšuvumu (stikla pērlītes, vizuļi), ap 1900.g. no Viktorijas & Alberta muzeja kolekcijas; 4. Franču de luxe zīda zeķes ar mežģīņu ielaidumiem, ap 1900-1910.g. 

​Čūskas motīvs jūgendstila perioda modē un simbolisma mākslas kontekstā 

Attēlu galerijā: 
Franču zīda zeķes ar čūskas motīva aplikāciju no Viktorijas & Alberta muzeja kolekcijas, ap 1900.gadu

Jūgendstila laikmeta ornamenta motīvu klāstā gadsimtu mijas laikā ienāca daudzi motīvi, kurus vizuāli varēja saistīt ar "mitoloģizēto" sievietes atainošanas veidu tēlotājā mākslā un lietišķajā grafikā. Viņa bija neparasta un pasakaina būtne, kura vienlaikus varēja kļūt gan par komiskā, ironiskā, simboliski negatīvā iemiesojumu, gan arī vizualizēt ēteriska viegluma un izsmalcināta starojuma auru. Femme fatale (franču val. - liktenīgā sieviete) spēja iemiesot "mūžīgā sievišķīguma" un vienlaikus arī negatīvā, grēcīgā apvienojumu. (Parute E. Stila un modes enciklopēdija. - Jumava, Rīga, 2010. - 482.lpp). 
Indijas tradicionālajā kultūrā noskatītais čūskas motīvs perfekti iederējās jūgendstila tēlu pasaulē un tāpēc tā popularitātes kāpumu var konstatēt šī laika diskrētākajos tērpa piederumos, piemēram, - zeķēs. Zīmīgi, ka vakartērpiem un arī ikdienas tērpiem jūgendstila periodā bieži pieskaņoja tieši melnas zeķes, kas ļoti kontrastēja ar 19.gadsimta vidusdaļā iecienītajām baltajām zeķēm, kā arī turnīru modes laikmeta koši krāsainajām. Melnais fons radīja zīmīgu sasauci ar Senās Ēģiptes mākslu - ar fatālo valdnieci Kleopatru, kā arī ļāva izcelties spožajiem akmentiņiem un stikla pērlītēm, kuras mirgoja sava laika modes aksesuāros un izcēla zeķu dekorativitāti. Tajā visā bija kaut kas indiešu kultūrai radniecīgs, kas jūgendstila perioda modes tēlam spēja pievienot vēl vienu orientālu stīgu. Tā šķietami pat konkurēja ar Japānas kultūras inspirācijām. Taču arī jūgendstila ornamenta liekto un plūstošo līniju estētikai visā pilnībā atbilda šīs orientālās rotaļas ar krāšņi zaigojošo čūsku, jo tai, simbolisma segmentā un gadsimtu mijas izjūtu laikmetā bija sava, ļoti būtiska loma.
Čūskas-pavedinātājas, grēcīguma un viltības iemiesojumu gadsimtu mijas laikā izmantoja daudzi mākslinieki. Viņu vidū - Alfonss Muha, Francis Štuks, Gistavs Moro, Pjērs Pivī de Šavāns, Odilons Redons, Obrai Bīrdslijs, Gustavs Klimts un arī Janis Rozentāls.   

Attēlu galerijā: 
1. Sieviete un čūska (1898) Žurnāla "Die Jugend" (Nr. 48.) vāka ilustrācija (autors - Hanss Kristiansens). 
2. Francis Štuks. Jutekliskums (1891). Privātkolekcija.
3. Janis Rozentāls. Kārdināšana (1913). LNMM kolekcija

Jūgendstila laikmeta tieksme uz duālismu tika uzskatāmi atspoguļota tipiskajos liktenīgo sieviešu tēlos, nevairoties akcentēt viņu savādo skaistumu ar grēcīgā, šausminošā un pat atbaidošā estetizāciju. Šobrīd, jau ar laika distanci palūkojoties uz spožajām čūskas zeķēm, nākas secināt, ka jūgendstila perioda modes dāmām un viņu ģērbējiem, nudien bijusi laba humora izjūta. 

Read This Story In English: