Vienkārši 'apaļais tērps' jeb pēc-revolūcijas laika neo-klasiskā ekstravagance

Apaļais tērps (zīda audums, lins), ap 1795. Izcelsmes valsts: Itālija Atrašanās vieta: Metropolitēna muzejs, Ņujorka Attēla avots: metmuseum.org

Vairāk attēlu skatiet šeit:

18.gadsimta beigās, laikā pēc Lielās Franču revolūcijas notika strauja modes stilu nomaiņas gaita. Gadsimta pašās beigās Francijā sāka valdīt eksperimentāli orientētā Direktorijas laika mode (1795 - 1799). Tolaik valdīja pārejas laika stils, kas nošķira posmu starp Luija XVI stilu un ampīru. Direktorijas periodam ļoti raksturīga bija veco tradīciju atmešana. Un tomēr visai neilgajā, taču spraigajā četru Direktorijas gadu laikā tērps turpināja akcentēt dažas iepriekšējā perioda stila tendences. [1.]

Sieviešu tērpu darināja tā, lai tas līdzinātos Senās Grieķijas ideālam, vienlaikus akcentējot arī Tuvo Austrumu ietekmi.​ Jaunās modes uzdevums bija parādīt ķermeņa proporciju īpatnības: josta, kas novietota zem krūtīm, ļāva manipulēt ar ieloču ritmiem, atsaucoties uz antīkās pasaules drapējuma estetizāciju. Klasicisma ideālu fons nostiprināja jaunus estētiskos priekšstatus un jaunu tērpa formu, bez karkasa un līdz šim ilgstoši dominējušā dekora krāšņuma. [1.] 

Sānskatā tērps demonstrēja izteiksmīgu trēnu. Sievietes siluets iekļāvās izstiepta taisnstūra formā, radot izteiksmīgus leņķus plecu, vidukļa, gurnu un tērpa apakšmalas stūros. Mīkstās līnijas tērpa augšdaļā ar dziļo kakla izgriezumu, kā arī krītošie ieloču svārki - to krāsa, kolorīts un auduma tekstūra - atgādināja antīko tērpu. [1.] 

Robe en chemise (Direktorijas periodā to sauca par apaļo tērpu) - kreklkleita ar dziļu kakla izgriezumu - bija radīta, iedvesmojoties no antīkās pasaules un Austrumu paraugiem. Tērpa paaugstinātās vidukļa daļas tunelī ievēra aukliņu un, slīpi sasienot, sakrokoja, veidojot dziļāku kakla izgriezumu, ko savukārt nosedza kašmira šalle, plecu lakats vai angļu stila žaketīte spencer - novitāte, kas sieviešu modē pirmoreiz parādījās 1789.gadā. [1.] 

Direktorijas laika sieviešu tērpam mēdza pieskaņot sengrieķu stila frizūra, kā arī tā laika ekstravagantās cepures ar nagu - ļoti garu sejas ēnotāju (visage) - naģenes prototipu. Tas, starp citu, bija noskatīts pilsētas kārtības sargu valkātajās bruņucepurēs, kuras atgādināja sengrieķu kareivju galvas aizsargus. Tikmēr Direktorijas perioda beigās modes pasauli sasniedza grozveida aubes-salmenīcas un turbāni. Aktīvākās sabiedrības dāmas vienmēr līdzi nēsāja moderni nelielas, komiskas rokassomiņas, ko sauca par réticule.  [1.] 

Apaļais tērps (zīda audums, lins), ap 1795. Izcelsmes valsts: Itālija Atrašanās vieta: Metropolitēna muzejs, Ņujorka Attēla avots: metmuseum.org

Direktorijas stila pēcpusdienas tērps

​Šī stāsta galvenais tērps savā ziņā ir tipisks Direktorijas modes stila paraugs, taču tajā ir pamanāmas arī revolūcijas gadu ekstravagances. Tolaik tas arī bija gluži tipiski, jo eksperimentālais franču modes raksturs lieliski saskanēja ar dramatiskajām tērpa struktūras izmaiņām. Metropolitēna muzeja kolekcijā pārstavētais Direktorijas stila pēcpusdienas tērps, kas veidots apaļā tērpa stilistikā, joprojām saglabā 18.gadsimta greznības atribūtiku, kas uzreiz spēj piesaistīt uzmanību. To uzreiz var pamanīt piesātinātajās krāsās un auduma bagātīgumā. Tumšais purpurs un tikpat tumši zaļais veido platu svītru rakstu, atbalstot klasicisma estētiku. Tā paredzēja iztaisnot izliektās rokoko laika rokaija līnijas. Svītru estētika bija arī provokatīvs solis, noraidot senāku laiku aizspriedumus. Un kas gan varēja būt spilgtāks un uzkrītošāks par svītrām? Tā domāja arī pirmsrevolūcijas laika dīvas un modes likumdevēji.
  
Pēcpusdienas tērpa konstruktīvais risinājums paredz veidot jaunu anatomiju un jaunu izpratni par robežšķirtnes laika modes izpausmēm. Tērpa augstā vidukļa līnija, spensers, korsete, kā arī atsevišķi veidotās piedurknes - tās visas ir detaļas, kas paredz jauna gadsimta atnākšanu.  Zīmīgi, ka šāda stilistiska izpausme vēlreiz tika atjaunota 19.gadsimta 80. gados un 90.gados, jo iepriekšējā gadsimtu mija
(fin de siècle) tika  simboliski apkopota nākamajā gadsimtu mijā. [2.]

Īpašu uzmanību šajā tērpā ir pelnījusi tā apakšmala, ar gaišo ziedu buķešu vītnes veida kārtojumu ar stilizētu lentveida rakstu, kas atveido stilizētas mežģīnes. Tas atkal ir antīkajā estētikā aizgūts ziedu festonu raksts, kas arī kompozicionāli atkārto Senās Grieķijas tērpu rotāšanas veidu. Antīkajā laikmetā ornamenta joslas izkārtojās tērpu apmalēs, parasti rotājot hitona apakšmalu. Tomēr tās bija ornamenta joslas, kuras akcentēja vienkrāsu auduma tērpu. Direktorijas laika mode tiecās līdzsvarot vertikālo svītru rakstu, to vēl vairāk izceļot ar horizontālo festonu vijumu apaļā tērpa lejasdaļā. 
​
Laiki bija mainījušies, politiskais klimats nedaudz atdzisis, taču norādes uz senlaiku demokrātijas šūpuli - Senās Grieķijas kultūru tika sintezētas ar pārmaiņu laika provokatīvo ekstravaganci.

Apaļā tērpa auduma fragments (zīda audums, lins), ap 1795. Izcelsmes valsts: Itālija Atrašanās vieta: Metropolitēna muzejs, Ņujorka Attēla avots: metmuseum.org

Avotu norādes: 
​
1. Parute E. Stila un modes enciklopēdija. - Rīga, Jumava, 2010. 
​2. ​www.metmuseum.org/art/collection/search/81127

Līdzīgi stāsti šajā sadaļā: