"PRADO 12 raksturi" un viens no astoņu laikmetu modes tēliem - 'noslēpumainā žesta' karaliene

Franss Purbuss Jaunākais. Francijas Izabella, Spānijas karaliene. Ap 1615. Prado, Madride Attēls: Wikimedia Commons

Spāņu modes ietekmes reģionālais raksturs 17.gadsimta sākumā un 'pārejas stila' īpatnības 

Šis ir trešais no astoņu laikmetu modes tēliem - 17.gadsimta sākumā tapušais Fransa Purbusa Jaunākā gleznotais Francijas Izabellas, Spānijas karalienes portrets. Un tas ir turpinājums stāstam par Rīgas Biržā apskatāmo izstādi "PRADO 12 raksturi". 

"Noslēpumainā žesta karaliene" ir metaforisks apzīmējums Purbusa portretētajai Francijas Izabellai, kuras tērps, tā detalizētā un smalkā apdare, kā arī rotas palīdz stādīties priekšā tās svarīgās modes izmaiņas, kuras Rietumeiropā iepazina 17.gadsimta sākumā. Noslēpumainajam žestam te ir īpaša nozīme un tā izceļama saistībā ar mākslinieka radošo rokrakstu.

​Sieviešu modi 17.gadsimta sākumā ietekmēja jauna tērpa kopformas transformācija, kura aizsākās Francijas galmā, taču tur tās pārvērtības bija saistītas arī ar Anglijas karalienes Elizabetes I galma modes tradīciju, kura vēl saglabājās 17.gadsimta sākumā.

Jau 16.gadsimta 80.gados tika radīti "franču stīpu svārki" jeb «riteņa stīpu svārki» un modes tendences diktēja jaunais stīpu svārku karkass. Tas, it kā turēja svārkus horizontāli prom no vidukļa līnijas, radot iespaidu, it kā trauslais, cieši pieguļošā ņieburā iežņaugtais sievietes augums «būtu servēts uz lielas paplātes».. Jaunos stīpu svārkus šuva no apaļa auduma gabala, izveidojot caurumu viduklim. Audums bija nostiepts uz koncentriskām vītola klūgu vai kaula stīpām. Konstrukciju sānos un mugurpusē balstīja mazāka izmēra blīvi polsterēts gurnu rullis. Stīpu svārku pacēlumu aizmugurē un nolaidenumu priekšpusē regulēja jauna veida korsete, kurai priekšpusē jostasvietā bija dziļš "V" veida pazeminājums, kas stīpu svārku stīpas nolieca lejup.

Svārkus šuva no taisnstūra auduma gabala, ko sakrokoja pie vidukļa un kārtoja ielocēs līdz pat stīpu svārku rāmja malai. Lai maskētu aso robežu, kura iezīmējās zem auduma, svārkus mīkstās ielocēs uzsprauda uz rāmja malas. Tālāk audums brīvi krita lejup. Reizēm svārku apakšmalā ievēra smagu auklu vai klūgu stīpu. Stīpu svārki un smagā aukla piešķīra tērpa apakšējai daļai bungu formu.

Tērpa ņiebura daļai jau bija dziļš U veida kakla izgriezums, ko bieži pārsedza ar gaisīgu krūtežu un priekšpusē rotāja ar vienu vai trim atšķirīgas krāsas auduma rozetēm, bet aizmugurē pie izgriezuma malas nostiprināja maināmu, iestīvinātu vēdekļa veida apkakli ar balstu no krāsainā metāla stieples (spāņu val. – rebato). Piedurknes bija šauras ar atsevišķi uzliekamām, iecietinātām piltuvveida mežģīņu aprocēm. 

Francijas
​Izabellas, Spānijas karalienes tērps Fransa Purbusa gleznotajā portretā

Purbusa gleznotajā portretā Izabellas tērpā jaušamas spāņu, franču, itāliešu un angļu galma modes īpatnības.
Kārtainā, cietinātā apkakle un frizūras veidols, kā arī rotājumi atbalso Spānijas galma modes tradīcijas.
Kuplās piedurknes ar vertikālo un horizontālo līniju spēli raksturo itāliešu renesansi. Norādes uz šķēlumu lietojumu vēl joprojām ir aktuālas, tomēr stīvinājuma un krokojuma klātbūtne ir savdabīga itāliešu un spāņu modes iezīme.
Pērļu rotas un krāšņā piespraude, kā arī sarkanbrūnie toņi ir apliecinājums jaunā gadsimta centieniem pārveidot vēlās renesanses modes tērpu un padarīt to atbilstošu baroka stila izpausmēm.

Izabella de Burbona (1602-1644), Francijas karaļa Anrī IV un Marijas de Mediči meita tika izprecināta ar Spānijas troņmantinieku, Nākamo karali Filipu IV 1615.gadā. Tajā pašā laikā, viņas brālis Francijas karalis Luijs XIII apprecējās ar spāņu infantu, Austrijas Annu. 
Izabellas portrets, iespējams, ir tapis neilgu laiku pirms kāzām un jaunās dāmas žests ar demonstratīvu norādi uz krāšņo rotu, kas piesprausta tērpa ņiebura daļai, kā arī dubultajai pērļu virteņu kaklarotai, - ir raksturīgs Purbusam un tas arī apliecina tērpa un tā rotājumu lomu personas identitātes atspoguļošanā. Tas ir gluži kā dialogs ar skatītāju, kuram ir ļauts novērtēt attēlotās personas statusu un apbrīnot 17.gadsimta modes tērpa grezno izskatu.

Franss Purbuss Jaunākais. Francijas Izabella, Spānijas karaliene, 1615-1631. Prado, Madride Attēls: Wikimedia Commons

​Franss Purbuss Jaunākais ir vairākkārt portretējis Francijas Izabellu, Spānijas karalieni. Jau nākamais portrets, kurā viņa ir attēlota atturīgi melnā, taču arī ekstravagantā tērpā, ir tapis dažus gadus vēlāk. Tajā parādās "franču stīpu svārku" karkasa lietojums, kā arī jaunā - vedekļveida apkakle, kura izveidojusies no spāņu rebato un kura ir raksturīga arī 17.gadsimta sākuma flāmu modei.
Kādēļ šī apkakle ir tik neparasta? Kaut vai tādēļ, ka zem nedaudz caurspīdīgās vēdekļveida apkakles ir jaušama arī frēza (fraise) jeb krokotā un cietinātā apkakle, kuru flāmiem labpatika apvienot arī ar jaunajām, 17.gadsimta sākuma modes vēsmas atspoguļojošām detaļām. 
Izabellas tērpā izceļas arī baltās aproces, kuras ir gluži kā divas nelielas frēzas jeb - kā gredzeni ap rokām.

Franss Purbuss Jaunākais 

Franss Purbuss Jaunākais (Frans Pourbus the Younger; 1569 - 1622) bija flāmu gleznotājs, Fransa Purbusa Vecākā dēls un Petera Purbusa mazdēls. Viņš piedzima Antverpenē, bet nomira Parīzē. Nereti viņa vārds avotos ir rakstīts pavisam vienkārši - "Franss II". 
Purbuss ir gleznojis ļoti daudzu sava laika ietekmīgāko cilvēku portretus, t.sk. Vinčenco Gonzagas, Mantujas hercoga, Marijas de Mediči, Francijas karalienes un citu valdnieku un augstmaņu portretus. Viņa darbi glabājas pasaules slavenākajos muzejos un mākslas kolekcijās - Luvrā, Prado, Metropolitēna muzejā un citos.

Purbuss ir vislabāk pazīstams ar saviem portretiem, taču ir radījis arī dažas vēstures žanra kompozīcijas. Viņš gleznoja portretus, kas glaimoja modeļiem un patroniem, taču ļoti reti ienesa šajos portretos dramatismu vai ainavisku fonu. Toties viņa talants atklājās spējā pievērst īpašu uzmanību tērpam, rotaslietām un reprezentatīvām drapērijām... Par īpašu mākslinieka pazīšanas zīmi kļuva žests, it sevišķi - noslēpumains un arī daudznozīmīgs. Tāds žests, kas vēl vairāk izcēla portretējamās personas statusu un pievērsa uzmanību tērpam un dārgajām rotām. Tieši Francijā, kļūdams par Marijas de Mediči galma gleznotāju, Purbuss izkopa savu īpašo rokrakstu ar kuru viņa atpazīstamība modes vēstures lappusēs tikai vairojās. 

Portreta reprodukciju skatīt šeit:

Viens no krāšņākajiem, Purbusa Jaunākā gleznotajiem portretiem ir redzams augstāk - nezināmas princeses portrets... Tajā ir saskatāmas visas 17.gadsimta sākuma franču un flāmu modes iezīmes - stīvinājumu un karkasa daļas zaudējušie "franču stīpu svārki", krāšņas mežģīnes, koraļļu krāsas zīds ar ziedu rakstu, zeltītas nošuves, piespraudes un smagnējas ķēdes, pērļu aproces un pat tērpam pieskaņots - putna spalvu vēdeklis, kas atbalso Lielo Ģeogrāfisko atklājumu laikmeta ietekmi Eiropā. Jau 16.gadsimtā šādus vēdekļus darināja Eiropā, atdarinot jaunatklātās Amerikas kontinenta zemēs redzētos indiāņu aksesuārus....

Līdzīgi stāsti šajā sadaļā: