"PRADO 12 raksturi" un viens no astoņu modes laikmetu tēliem - dāma ar vēdekli

Alonso Sánchez Coello. Dāma ar vēdekli. 1570-1573. eļļas glezna uz koka paneļa Prado muzeja kolekcija, Madride Attēls: Wikimedia Commons

Viens no 2017.gada centrālajiem kultūras un mākslas dzīves notikumiem Latvijā ir muzejā Rīgas Birža eksponētā izstāde "PRADO 12 raksturi". Izstādē ir aplūkojami pasaulslavenu mākslinieku 12 meistardarbi, kuri ir arī astoņu modes laikmetu paudēji. Tieši tāpēc, pirms pāris nedēļām aizsākto stāstu par spāņu modes ietekmi Eiropā, turpina pirmais PRADO 12 raksturu izstādē redzamais 16.gadsimta modes tēls - A. S. Koeljo gleznotais sievietes portrets "Dāma ar vēdekli", kuras personības noskaidrošanā pētnieku domas ir dalās. Iespējams, ka portretētā dāma ir viena no Spānijas karaļa Filipa II māsām. (Cit.: Ruiz, L. : El Greco to Goya. Masterpieces from the Prado Museum, Museo de Arte de Ponce, 2012., pp. 121-122.) 

16.gadsimta otrajā pusē visā Eiropā modes tendences diktēja Spānijas karaļa galms. Tieši gadsimta 70.gados, laikā kad tapis Koeljo gleznotais dāmas portrets, Spānijas galma modi atdarināja un interpretēja visos Eiropas valdnieku galmos. 
Itālijā dzimušās renesanses modes iezīmes 16.gadsimta otrajā puse sasniedza savu vēlīno attīstības fāzi un tajā bija mainījusies modes stila diktētāju ģeogrāfiskā atrašanās vieta. Monumentalizējošs, tumšs, zelta greznojumiem rotātais spāņu parādes tērps tika veidots ar karkasa un oderējuma palīdzību. Šāda tērpa ģeometrizētās griezuma līnijas izmainīja dabiskās cilvēka ķermeņa proporcijas, toties izcēla tērpa valkātāja bagātību un pārākumu. Deformējošā korsete un spāņu stīpu svārki izmainīja sievietes tēlu, padarot to līdzīgu akmenī kaltai, nepieejamai būtnei, kas visur staigā ar augsti paceltu galvu. Pozai un manierēm bija svarīga loma saskarsmes kultūrā. Galmos dižciltīgajiem izvirzīties palīdzēja ne tikai izcelsme, izglītība un manieres, bet arī greznais galminieka tērps. Tas bija kontrreformācijas laiks, kad katoliskās Rietumeiropas valstīs aktuālās spāņu modes kanonus pieņēma arī Baltijas jūras piekrastes zemēs valdošās protestantu dinastijas - Hohencollerni, Oldenburgi, Vetini, Vasas un arī Ketleri.  
16.gadsimta otrajā pusē sieviešu tērpos vēl aizvien dominēja gadsimta vidū izplatību guvušās silueta līnijas. Taču tajā laikā spāņu mēteļkleitu - ropa, kurai bija raksturīgas īsas, kuplas piedurknes, - aizstāja viduklī pieguļoša virskleita (spāņu valodā - ​galerilla) ar maināmām piedurknēm un atlokāmām, piltuvveida manšetēm. Taču šajā laikā aktuālās bija arī vertikāli pāršķeltas virsējā ceremoniju tērpa piedurknes. Toni sāka noteikt un spāņu modes prototipus interpretēt Francijas karaļa galma modes noteicēji. Tieši viņi arī aktualizēja virsējo tērpu-mēteļkleitu - simarre (no franču val. - brīva griezuma mētelis). Simarre etimoloģijai ir cieša saikne ar spāņu valodā bieži pieminēto biezas vilnas žaketi chamarra.
A. S. Koeljo gleznotajā sievietes portretā arī redzams virsējais galma ceremoniju tērps simarre ar pāršķeltajām piedurknēm, kuras manšetes daļā varēja sapogāt un varēja arī atstāt neaizdarinātas - gluži kā spārnus. Tērpa aizmugurē šie spārni veidoja savdabīgas, brīvi krītošas ieloces. 

Sofonisba Angisola. Elizabete Valuā ar Filipa II portretu rokā. 1561-1565. Prado, Madride Attēls: Wikimedia Commons

Tieši šādu tērpu redzam arī augstāk reproducētajā Elizabetes Valuā portretā, kuru gleznojusi Sofonisba Angisola. Kā redzams, tad ierastākā krāsu un materiālu kombinācija tajā laikā bija - melns samta audums ar zelta brokāta pavedieniem un krēma toņu zīda audums ar zeltainu mirdzumu. 

Dāma ar vēdekli ir attēlota valkājam tumši brūna samta tērpu simarre ar vertikāli pāršķeltām piedurknēm, kuras ir aizdarinātas pie manšetēm. Šī virsējā tērpa kārta ir grezni rotāta ar zelta ķēžu raksta aukliņu izšuvumiem.  Augstā un stāvā virstērpa apkakle ir papildināta ar gofrētu un cietinātu spāņu apkakli - gorjal (vēsturiskajā modes leksikā to gan biežāk dēvē par frēzu - no franču val. - fraise). Stāvā apkakle ir viens no 16.gadsimta spāņu modes ietekmes simboliem. Apmalēs tā ir izrotāta ar zelta diegu izšuvumu, ko vēl papildus izceļ pērļu virteņu kaklarota.
Šis ir viens no neparastākajiem Spānijas karaļa Filipa II valdīšanas laikā tapušajiem portretiem, kas ir gleznots uz sarkankoka paneļa. 

​Vēdeklis 

Viens no būtiskiem koptēla akcentiem šajā portretā ir tieši saliekamais japāņu stila vēdeklis. Šie vēdekļi Eiropā sāka ienākt jau 15.gadsimta beigās. Laulību saites starp Madrides un Lisabonas galmiem veidoja saikni arī ar citām Eiropas galvaspilsētām. Tieši vēdekļu lomas palielināšanās galma komunikācijā bija viens no svarīgiem tēla komponentiem. A. S. Koeljo gleznotajā portretā dāma ļoti neparastā veidā tur rokās vēdekli un tas ir ļāvis izteikt daudzus minējumus par tik tikko jaušamu flirtu ar gleznas skatītāju.
​Tomēr visi pieņēmumi, kas ir minēti avotos, ir tikai hipotēzes. Īstā vēdekļu komunikācijas nozīme šajā portretā tā arī paliek neizdibināta. 

​Frizūra 

Frizūras veidols spāņu galma modes dominantes laikmetā bija pakārtots cietinātās apkakles radītajiem ierobežojumiem. Tāpēc frizūras apjoma ziņā bija pavisam nelielas un kompakti veidotas. Matus parasti saņēma augstu uzspraustā mezglā vai arī - saritināja pīņu gredzenus, tos izrotājot ar stiepļu karkasa kronīti, pērļu virtenēm vai pat zeltītām mežģīnēm. Spānijā ļoti iecienītas bija greznas matadatas, kuru galviņas parasti rādīja ažūrus un sarežģītus veidojumus, piemēram, kukaiņu vai taureņu motīvus. 
A. S. Koeljo gleznotajai dāmai ir 16.gadsimta Venēcijas modei raksturīgs frizūras risinājums, kas, protams, atveidots spāņu gaumē. Augstu uzspraustās un saritinātās pīnes apvītas ar zelta ķēdi. Priekšpusē greznojas medaljons, kas vēl papildus izceļ pērļu virtenes. Tās ievijas matos, radot sarežģītu, taču reizē arī atturīgu iespaidu. 

Alonso Sančess Koeljo - galma portretists un Spānijas 16.gs. modes tēla iemūžinātājs 

Alonso Sánchez Coello Pašportrets (?) Ap 1570.gadu Eļļas glezna uz koka paneļa Prado muzeja kolekcija, Madride Attēls: Wikimedia Commons

Alonso Sančess Koeljo (1531 - 1588) ir viens no izcilākajiem spāņu portreta glezniecības tradīciju aizsācējiem. Savas spožas gleznotāja karjeras laikā Koeljo kļuva par Spānijas karaļa Filipa II galma gleznotāju un ieguva arī īpašu monarha labvēlību, kas viņam ļāva pilnībā izbaudīt slavas un labklājības mirkļus. 
Portretu glezniecībā A. S. Koeljo, būdams Antonio Moro (Antonisa Mora) skolnieks, savienoja flāmu glezniecības ietekmi ar Venēcijas 16.gadsimta glezniecībai raksturīgo tehniku. 16.gadsimta portreta žanrā A. S. Koeljo kļuva pazīstams, pateicoties spējai uztvert īpašo spānisko raksturu, ienesot to arī modes tērpa veidolā. Tā bija viņam raksturīgā atturības un formālisma projekcija vēlās renesanses portretu galerijā, kas spēja uzrunāt un vēl arvien liecina par spāņu galma modei raksturīgu iezīmju izplatību 16.gadsimta gaitā un 17.gadsimta sākumā. 
16.gadsimta sabiedrība mākslinieku Koeljo iepazina ne tikai kā izcilu portretistu, bet arī kā dzejnieku. 

Pašportretā, kas glabājas Prado muzejā, redzam tipisku 16.gadsimta spāņu galma modes nesēju - mākslinieku A. S. Koeljo, kurš tērpies atturīgā melnā tērpā ar balto gofrēto apkakli. Koeljo tajā atbalso visas tā laika spāņu modes un ideālā tēla pazīmes. Viņš bija viens no māksliniekiem, kurš, portretējot karaļa ģimenes locekļus un dižciltīgos galminiekus, radīja īpaši zīmīgo Spānijas galma portreta tipu. Spāņu aristokrātus attēloja melnā tērpā, aukstus un nepieejamus, nosvērtus un pašapzinīgus, ar augsti paceltu galvu, sastingušus - kā akmenī kaltus. (Parute E. Stila un modes enciklopēdija. - Rīga, Jumava, 2010. - 287.lpp.)

​Arī pats mākslinieks A.S. Koeljo un viņa attēlotā "Dāma ar vēdekli" ir sava laika modes ideāla spilgtākie paraugi. 

Līdzīgi stāsti šajā sadaļā: