"PRADO 12 raksturi" un astoņu laikmetu modes tēli. Dzimšanas dienas apsveikums turnīru modes laikmeta stilā

Raimundo De Madraso I Gareta. Dzimšanas dienas apsveikums. Ap 1880. Prado, Madride Attēls: Wikimedia Commons

...brīdis pirms jūgendstila modes uzplaukuma 

Šis ir pēdējais stāsts, kas ir tapis iedvesmojoties no zīmīgās izstādes "PRADO 12 raksturi", kas bija apskatāma Mākslas muzejā Rīgas Birža no šī gada marta otrās puses līdz jūlija vidusdaļai.

Septembra pirmajās dienās tapušais atskats uz izstādē ieraugāmajiem astoņu modes laikmetu tēliem šoreiz vēsta par pilsētas stila izpausmēm 19.gadsimta beigās... Tas bija brīdis pirms jūgendstila, laiks, kad Eiropas modes pasaulē ienāca ekstravagantais turnīru modes laikmets. Šī laikmeta modes tēlu šoreiz prezentē spāņu mākslinieka Raimundo De Madraso I Garetas gleznotais portrets "Dzimšanas dienas apsveikums", kas tapis ap 1880. gadu, tātad, laikā, kad turnīru mode iegāja savā otrajā fāzē.

Otrais Turnīru modes laikmets 

Otrais turnīru modes laikmets sākās 19.gadsimta 80.gados un tas sekoja 70.gados aktuālajam Pirmajam turnīru modes laikmetam. 

Pirmais turnīru modes periods iezīmēja materiālu gaišuma un dekoratīvo elementu viegluma inspirētu modi, kas tika savienota ar visai smagnēji piesātinātajiem turnīru modes laikmeta pamatprincipiem. Un tas jau nozīmēja, ka periodam raksturīgais karkass (bustle - angļu val.; turnoure - franču val.) pievērsa īpašu uzmanību auduma drapēriju kārtojumam tērpa mugurpusē, sēžamvietā, vizuāli radot priekšstatu par materiāla virzību (kritumu) lejup, kur visa "ūdenskrituma" masa pārgāja daudzās sīkās rišās un gleznieciskos ieloču ritmos.

Ar ko tad atšķīrās Otrais turnīru modes laikmets?

Pašā modes perioda sākumā aktuāla bija t.s. angļu silueta līnija un tērps vizuāli radīja slaiduma iespaidu. Tas bija kļuvis pieguļošāks; mazinājās arī apjomīgo drapēriju kārtojuma ritmi, kas 70.gadu gaitā tika izvietoti tērpa mugurpusē.​ 
Tieši šī modes perioda fragmentāru atspoguļojumu varam apjaust Raimundo De Madraso I Garetas gleznotajā portretā, kurā, neraugoties uz izteiksmīgi akcentēto ziedu pušķi, mākslinieka modele Aline Masson valkā dūmakaini zilu virsdrēbju kārtu, kas apdarināta ar gaisīgi baltām kažokādas apdares joslām.  Lejasdaļā paplatininātās piedurknes odere atsedz siltinātās apģērba kārtas zīda atlasa auduma struktūru. Turnīru modes laikmetam būtisko tērpa mugurpusi, protams, varam tikai iztēloties, balstoties uz priekšstatu par tajā laikā aktuālajām tērpu analoģijām. Tieši tāpēc stāstu ir vērts iekrāsot ar citiem attiecīgajā laika posmā tapušajiem portretiem, kuru autors arī ir Madraso I Gareta.
​
​Taču vispirms dažas piezīmes par mākslinieka modeli...

Aline Masson - mākslinieka mūza un laikmeta modes seja

Lielākajā daļā Madraso I Garetas gleznoto sieviešu portretu, ir tikusi attēlota modele vārdā Aline Masson, sarga meita, kuru mākslinieks sastapa Parīzes rezidencē Marqués de Casa Riera. Viņa kļuva par Madraso mīļāko modeli, kura parasti tika attēlota sadzīves žanra darbos. Aline Masson nebija vienkārši mākslinieka modele un mūza... Viņa kļuva arī par Madraso I Garetas dzīvesbiedri.

Parīzes atmosfēra...

Alīne apbūra ar savu neparasto acu skatienu un nedaudz izaicinošo sejas izteiksmi, atspoguļojot savu daļu no 19.gadsimta beigu Parīzes frivolās atmosfēras. Tieši Parīzē Madraso portreti bija tik ļoti iecienīti. Tieši Parīzes periodā mākslinieks nodemonstrēja savu tehnisko meistarību, gleznodams darbus, kuri glaimoja modeļiem un valdzināja publiku. Te viņš izmantojot minimālu krāsu paleti, kuru atdzīvināja salonu mākslas tradīcijās veidotās un 18.gadsimta rokoko atmosfēru atbalsojošās sadzīves ainas un portreti. Taču Madraso I Garetas pārliecinošajos otas triepienos atklājās arī sava laika moderno strāvojumu iespaids. Turklāt, tajos ir arī kaut kas īsteni impresionistisks.
Zemāk redzamie trīs darbi, kuros atkal redzam Madraso I Garetas iemīļoto modeli - Alīni Masonu, reizē ir arī spilgti turnīru modes laikmeta un pilsētas gaisotnes liecinieki.

1876.gadā tapušais Alīnes Masonas portrets tumšajā ielas kostīmā un ar ziediem rotātajā cepurē, ļauj novērtēt 19.gadsimta beigās tapušo pilsētas ielu stila raksturu.
Tikmēr 1875.gadā mākslinieks attēloja Alīni spāniskā tērpā ar balto mežģīņu mantilju, kas uzklāta uz galvas un pleciem. Sarkanais tērps, modeles smaids un košā lente matos ir gluži kā spāņu nacionālo motīvu un Parīzes dzīvespriecīgās atmosfēras apvienojums. 
Savukārt trešais, te redzamais,  piemērs jau nāk no Otrā turnīru modes laikmeta, kad Madraso I Gareta pārliecinoši parāda tolaik atzinīgi novērtēto rokoko stilistikas interpretāciju, kura ievijas pat smagnējajā pilsētas stilā. Vēl jo vairāk, saikni ar 18.gadsimtu uzsver karstās šokolādes tasīte...! 

Raimundo De Madraso I Gareta. Modele Aline Masson. 1876. Prado, Madride Attēls: Wikimedia Commons

Raimundo De Madraso I Gareta. Aline Masson ar balto mantilju. 1875. Prado, Madride Attēls: Wikimedia Commons

Raimundo De Madraso i Gareta. Aline Masson ar karstās šokolādes tasi rokā. 19.gs. 80.gadi Prado, Madride Attēls: Wikimedia Commons

Raimundo de Madrazo y Garreta

Raimundo de Madraso i Garetas portrets, kuru gleznojis viņa tēvs - Federiko de Madraso (Federico de Madrazo), 1879.​ Attēls: Wikimedia Commons

Raimundo de Madraso I Gareta (1841 - 1920) bija pazīstamā spāņu gleznotāja Federiko de Madraso dēls. Viņš daudz mācījās no sava tēva un arī Karaliskajā San-Fernando Akadēmijā (Real Academia de San Fernando) Madridē, kā arī Parīzē - kopā ar ​Léon Cogniet. Tā vien šķita, ka liktenis viņam ir lēmis turpināt ģimenes tradīciju un kļūt par akadēmiskās glezniecības pārstāvi. Alfreda Stīvensa, kā arī Mariano Hosē Bernardo Fortuni I Marsala (Mariano José Bernardo Fortuny y Marsal) ietekmē Raimundo de Madraso I Gareta pat radīja dažas sausā manierē gleznotas vēsturiskā žanra gleznas, kā arī neliela formāta, intīmu sadzīves žanra darbu, kas arī tapa 19.gadsimta 50.gadu beigās. 
Viss izmainījās 19.gadsimta 70.gadu vidū un 80.gados...
Madraso I Gareta dzīvoja Parīzē un Ņujorkā, kas viņu attālināja no Spānijas mākslas dzīves tik tālu, ka nedz viņš, nedz arī Fortuni I Marsals bija ierakstāmi nelielajā, to spāņu mākslinieku "sarakstā", kuri nebija piedalījušies nevienā nacionālajā izstādē.

1882.gadā kopā ar Giuseppe De Nittis, Alfredu Stīvensu un galerijas īpašnieku Georges Petit, Madraso I Gareta nodibināja Exposition Internationale de Peinture, kuras mērķis bija popularizēt ārzemju mākslinieku darbus Parīzē. 
Parīzes perioda raksturīgākie darbi ir asprātīgi un eleganta rakstura sieviešu portreti, kurus caurstrāvo maiga tonalitāte un spontanitāte. Madraso I Garetas darbos ievijas arī rokoko stilistika, kā arī japāņu mākslas ietekme, kas ļāvusi radīt izsmalcināti aristokrātiskus un buržuāzijas gaumei tīkamus ideālos tēlus. Tā bija mākslinieka veidotā rafinētas, jutekliskas un paviršas dzīves ilūzija.

Būtisks ir mākslinieka ieguldījums sava laika pilsētas modes stila - turnīru stila atspoguļošanā, kas precīzi sakrita ar Madraso I Garetas Parīzes laiku. Tas arī bija zīmīgais brīdis pirms jūgendstila modes uzplaukuma.

Līdzīgi stāsti šajā sadaļā: