"PRADO 12 raksturi" un viens no astoņu laikmetu modes tēliem - franču dāma pus-krinolīnu laikmeta tērpā

Hosē Kasado del Alisals (José Casado del Alisal). Franču dāmas portrets. 1864. Prado, Madride Attēls: Wikimedia Commons

Hosē Kasado del Alisala gleznotais franču dāmas portrets ir priekšpēdējais PRADO 12 raksturu un 8 modes laikmetu tēls, kas sniedz tik tikko jaušamus mājienus par romantisma laika modes spilgtāko parādību - krinolīnu modi. Tomēr tā jau ir krinolīnu modes laikmeta pēdējā fāze, kas īpašu uzmanību veltīja sieviešu tērpa mugurpuses akcentējumam. To gan nevaram pamanīt dotajā portretā, taču turpmāk sekojošais ieskats 19.gadsimta 60.gadu modes pārvērtībās iekrāsos tajā redzamo, visai nopietno tērpa veidolu. 


Pus-krinolīnu
modes laika pārvērtības
 
Krinolīnu modes laikmeta sieviešu svārku platums bija sasniedzis maksimālo apjomu tieši 1860.gadā, kad viss dekoratīvo elementu uzsvars tika pārnests uz svārku mugurpuses risinājumu. Svārkiem tas piešķīra piramīdas kopformu. Īpašu efektu panāca tad, ja svārkus veidoja no vairākiem auduma gabaliem (paneļiem). Svārku kuplums pilnībā tika reducēts vidukļa daļā un gurnu līnijā, padarot tos gludus virs vēdera, bet šķietamā vēdekļveida struktūra strauji izpletās mugurpusē, radot lejup slīdošu drapēriju ritma iespaidu. Faktiski lejup krītošās auduma drapērijas atgādina par jau nesen kā aizmirstajiem galma tērpu trēniem, kuri vēlreiz atgriezās kopš 19.gadsimta sākuma. Salīdzinoši ar mugurpusi, tērpa svārku daļas priekšpuse zaudēja jebkādas ieloces. Sākot ar 1864.gadu izzuda arī krinolīna karkasa rāmis un tā vietā atkal atgriezās pie dubultajiem svārkiem, pēc būtības, piedāvājot atkal nēsāt formu uzturošus apakšsvārkus. Liela daļa sieviešu izvēlējās nēsāt modificēto krinolīnu bez apakšsvārku augšdaļā iestrādātiem gredzeniem... Un tā tas turpinājās līdz 1867.gadam. Pus-krinolīna apakšsvārku apakšmalā bija tikai pāris tērauda stīpas, taču līdz ar šīm pārmaiņām nācās valkāt vismaz divas apakšsvārku kārtas lai neradītu šķietama tukšuma iespaidu svārku daļā no vidukļa līnijas līdz pat stīpām svārku apakšmalā. Nemaz nebija pagājis tik ilgs laiks kopš 18.gadsimta 70.gadu modē ienestajiem polonēza (polonaise) svārkiem, kas lika virsējo svārku drapērijas dekoratīvos nolūkos atspraust uz augšu, veidojot vēsturē vissenākos balon-svārkus... Kaut kas ļoti līdzīgs Eiropas modē parādījās arī 19.gadsimta 60.gados. 
Augstāk redzamais Hosē Kasado del Alisala gleznotais "Franču dāmas portrets" ir tapis tieši šajā, krinolīnu pārvērtību periodā. Lai varētu labāk stādīties priekšā to kā šī dāma izskatījās pilnā augumā un kāds bija viņas tērpa risinājums mugurpusē, piedāvāju novērtēt divus augstāk reproducētos grafiskos pus-krinolīnu laikmeta svārku karkasa un arī apakšsvārku attēlus.
​

Franču dāmas portrets, spāņu modes tradīcija 

"Franču dāmas portrets" ir pirmais zināmais Kasado del Alisala gleznotais sievietes portrets, kas ir tapis Parīzē mākslinieka radošās darbības laikā Francijā. Ir pilnīgi skaidrs, ka tieši Francijā, imperatores Eiženijas aizbildniecībā britu izcelsmes tērpu mākslinieks Čārlzs Frederiks Vorts pirmoreiz bija izstrādājis un prezentējis gan klasisko kupolveida krinolīnu, kas parādījās 50.gados, gan arī - 60.gadu sākuma modes sensāciju - jau iepriekš aprakstīto pus-krinolīnu. Tātad, franču dāma šajā portretā ir redzama valkājam tieši pus-krinolīnu. Taču kāda ir šī tērpa īpašā būtība, kas atspoguļo arī mākslinieka del Alisala spānisko identitāti? 

​Spāņu tradicionālā atturība un nopietnība te ir pausta tumšajā tonalitātē un tērpa vienkāršajās līnijās. Savukārt franču toni te piešķir attēlotās sievietes spontanitāte un smaids. Tomēr jāatceras, ka Eiropas modei 60.gados ļoti raksturīga bija izteikta tērpu krāsainība un rakstainu, gaišu audumu lietojums. Tikmēr Spānijas lokālajā modē vēl aizvien bija jūtamas sīkstās 16.gadsimta tērpšanās tradīcijas. Franču dāma šajā portretā redzama ar smagnēju melna samta tērpu, kura nopietno raksturu vēl vairāk izceļ nelielā baltā apkaklīte un baltās manšetes, kas, starp citu, atgādina par angļu stilā ieturētu guvernantes kleitu kopš 19.gadsimta 40.gadiem. Tomēr šajā tērpā ir papildus greznuma akcenti, kas, atbilstoši tā laika modei, rāda reljefus melnu mežģīņu dekorus, kas tērpa kompozīcijā ir izkārtoti plecu daļā un tuvāk baltajām manšetēm. Tērpa ņiebura daļā ir nelielu podziņu aizdares josla, kas papildina ikdienišķi izsmalcinātās kleitas raksturojumu. 
Tas, ka šajā portretā attēlotā dāma, patiešām arī valkājusi pus-krinolīna svārkus, ir redzams pēc viņas matu sakārtojuma. Tolaik, atbilstoši tērpa mugurpusē izkārtotajai drapējumu kompozīcijai, arī frizūras galvenie elementi tika virzīti uz aizmuguri. Tā nu atbilstoši 19.gadsimta 60.gadu modei, sievietes frizūrai ir "celiņš" pa vidu ar labi pamanāmu iedobi, kas veidojas sānos, pateicoties augstajiem matu vaļņiem. Taču mugurpusē ir garas, krītošas, spirālēs saveidotas cirtas, kuras matu sakārtojumā šķietami atkārto pus-krinolīna uz leju slīdošo trēna kompozīciju. 

Hosē Kasado del Alisals /José Casado del Alisal

Arturo Carretero. Hosē Kasado del Alisala portrets, 1886.gads Attēls: Wikimedia Commons

Mākslinieka radošās gaitas Spānijā un citviet Eiropā 

Hosē Kasado del Alisals sāka savas izglītības gaitas jaunizveidotajā "Escuela Municipal de Dibujo de Palencia", kas galu galā bija izskolojusi daudzus pazīstamus spāņu māksliniekus. Studijas tika turpinātas Real College de Bellas Artes de San Fernando, kur Hosē mācījās pie pazīstamā Federico de Madrazo.
1855. gadā Hosē Kasado del Alisals ieguva Romas stipendiju glezniecībā. Pēc tam mākslinieks kādu laiku uzturējās Neapolē, Milānā un Venēcijā. 1861.gadā viņa stipendija tika pagarināta un Hosē varēja turpināt izglītošanos Parīzē. Francijas periods izrādījās ļoti veiksmīgs, jo 1860. un 1864.gadā tika iegūtas medaļas vairākās nacionālajās izstādēs. 1881.gada janvārī Hosē Kasado del Alisals kļuva par jaunizveidotās "Academia de España en Roma" pirmo direktoru. Šajā darbā viņš neguva panākumus un tajā pašā gadā atkāpās no sava amata. Jauni karjeras pavērsieni sekoja cits citam un jau nākamajā gadā del Alisals kļuva par Romas stipendiātu žūrijas locekli. Savukārt 1885.gadā mākslinieks jau bija kļuvis par San Fernado akadēmijas locekli. 
Hosē Kasado del Alisals galvenokārt ir pazīstams ar saviem vēsturiskā žanra gleznojumiem, lai gan viņš ir portretējis arī daudzas savā laikā labi pazīstamas personības, viņu vidū arī Spānijas monarhijas pārstāvjus - Izabellu II un Alfonso XII. Tāpat īpaši pieminami ir arī mākslinieka drauga, spāņu literāta Gustavo Adolfo Bekera portreti.

                            La Tirana 

Hosē Kasado del Alisals. La Tirana. ap 1875. Prado. Madride Attēls: Wikimedia Commons

Pavisam īpašs ir del Alisala gleznotais portrets "La Tirana". Tajā attēlota jauna un pievilcīga "Manola" (tā spāņi, īpaši Madridē dēvēja sievietes no tautas), kas daudzējādā ziņā atgādina Goijas portretēto aktrisi, kas ieguva šo slaveno iesauku - "tirāne".
Manola ir viegli atlaidusies uz smalkās, ar kokgriezumiem rotātās sofas atzveltnes, īpaši izceļot izteiksmīgi zilo, zeltītiem izšuvumiem rotāto žaketīti, kas sievietei ir mugurā. Gleznojumu caurstrāvo jutekliskums un erotiskas norādes... Magnētisks ir sievietes apaļo acu skatiens, uzmanību piesaistošs ir dziļais tērpa izgriezums, kuru izceļ gaišo mežģīņu mantiļja, kā arī krāsaino spalvu vēdeklis, kura roktura aukliņa aizķerta aiz sievietes rokas mazā pirkstiņa. (www.museodelprado.es/en/the-collection/art-work/la-tirana/6cbbe22a-6e17-42d7-9780-f3ee78d92c0c)
​Vēdeklis ir gluži kā simboliska norāde uz 16.gadsimta Spānijas aizguvumiem jaunatklātajās Amerikas kontinenta zemēs. Tieši vēdeklis te ir gandrīz tāds pats kā savulaik spāņi tos redzēja Amerikas indiāņu dižciltīgajiem. 

Divi spāņu gleznotāja Hosē Kasado del Alisala darināti portreti...un katrs no tiem ir zīmīgs ar kaut ko atšķirīgu. Vienā ir smalka un nopietna atturība, kas savijas ar sava laika modei aktuālām norādēm, bet otra - iezīmē spilgtu Spānijas nacionālās glezniecības skolas paleti - krāsainu un tērpa raksturojumam glaimojošu. 

Līdzīgi stāsti šajā sadaļā: