"PRADO 12 raksturi" un viens no astoņu laikmetu modes tēliem - Tadeja Arjasa Enrikess

Fransisko Hose de Goija I Lusjentess. Tadeja Arjasa Enrikess. Ap 1789. Prado, Madride

Click here to read this story in English:

​18.gadsimta beigas – Lielā Franču revolūcija un tās ietekme. Spāņu reģionālās modes īpatnības 

​Spānijā, tieši tāpat kā citās Eiropas zemēs, tērpšanās paradumus 18.gadsimta beigās ietekmēja franču mode. Pagrieziena punkts bija 1780.gads. 
Spānijas modes dāmas šajā laikā pievērsās mahas (sp. maja) tērpa adaptēšanai. Taču arī tas nozīmēja reģionālu tautisko elementu iekļaušanu sava laika modes tērpā, kas arī sakņojās 18.gadsimta Francijā.
Tērpdamās kā mahas, spānietes vairs nenoklāja matus ar pūderi, bet kleitas vairs nerādīja izvirzījumus uz gurniem t.s. paniers (no franču val.)  jeb grozus. Un tomēr, Goijas 1789.gadā darinātajā Spānijas karalienes Marijas Luīzas portretā atkal parādās tam laikam vecmodīgais tērps ar 17.gadsimta spāņu stīpu svārkiem! Modes sekotājas Spānijā gan no šādas reprezentatīvas ceremonialitātes bija pilnībā atteikušās. Tērpu darināšanai tika izmantoti viegli un gaisīgi materiāli, lielākoties baltā un melnā krāsā, pievienojot rožainus vai sarkanus akcentus. Izcilāko piemēru virknē var pieminēt divus Goijas gleznotos hercogienes Albas portretus. Viens no tiem ir tapis 1795.gadā un rāda "balto hercogieni" Albu ar krāšņu mahas frizūru un tērpā, kas ir izteiksmīgi balts un ar dramatiski sarkaniem akcentiem papildināts. Otrs hercogienes Albas portrets ir tapis 1797.gadā un ir nodēvēts par "melnās hercogienes" portretu. Tajā galvenā dominante ir melnajās mežģīnēs, kas ir Spānijas lokālā tradīcija un Dienvideiropas zemju modes raksturotājs. Spāņu dāmas tik tiešām uz pleciem un arī uz galvas bieži klāja mežģīņu mantiļjas, sargādamas sevi no karstās un spožās saules stariem, kā arī atspoguļodams kontrreformācijas zemju katoliskās tērpšanās tradīcijas. Atbilstoši 18.gadsimta beigu modes tendencēm svārki bija kļuvuši nedaudz īsāki, atklājot kurpju dekora detaļas. Īpaši tika akcentēta vidukļa līnija. Un arī tas bija lokāli unikālais Spānijas 18.gadsimta beigu modes tērps.

Fransisko de Goija. Karaliene Marija Luīza (tērpā ar stīpu svārkiem), 1789. Prado, Madride

Fransisko de Goija. "Baltā hercogiene", hercogiene Alba. 1795. Hercoga Albas kolekcija

Fransisko de Goija. "Melnā hercogiene", hercogiene Alba. 1797. New York Hispanic Society

Fransisko de Goija. Grāfiene del Karpio, marķīze de la Solana. 1792-93. Luvra, Parīze

​

---

​​Tadeja Arjasa un Goijas aprindas 

Tadeja, šī stāsta galvenā varone, Goijas gleznotajā portretā tomer apliecina lielākas simpātijas attiecībā uz franču modi. ​

Gleznas kreisajā apakšējā stūrī redzamais smalki attēlotais ģerbonis savulaik ir palīdzējis noteikt, kas ir portretā redzamā sieviete. Tadeja Arjasa ir dzimusi 1770.gadā Kastromočo. Viņa bija precējusies ar atvaļinātu amerikāņu pulka kapteini Tomasu de Leonu. Kļuvusi par atraitni, 1793.gadā viņa apprecējās otrreiz ar Pedro Antonio Enrikesu i Bravo, kājnieku pulka kapteini un padomnieku Velesā-Malagā, kuru pāris izvēlējās par savu dzīvesvietu. Tadeja atkal kļuva par atraitni un trešo reizi apprecējās ar Fernando Viljanuevu i Pardosu.
​
Ģerbonis, kurā Arjasu nams ir apvienots ar Leonu namu, liecina, ka portrets ir tapis Tadejas pirmās laulības laikā, iespējams, lai atzīmētu šo īpašo notikumu 1789.gadā. Tadejas pirmais vīrs bija saistīts ar vienu no Osunas hercoga pulkiem, kas izskaidro to kā veidojās saikne starp Tadeju Arjasu, kas piederēja pie zemākās aristokrātijas, un Goiju, kuram Osunas hercogs bija viens no svarīgākajiem klientiem. 

​Tadejas izsmalcinātais tērps 

​
​Fransisko de Goijas darinātajā portretā Tadeja Arjasa Enrikess ir attēlota pilnā augumā, tērpusies sava laika aktuālajā modes tērpā, kurā netrūkst daudz norāžu uz franču un angļu modes ietekmi 18.gadsimta beigās. 

Tadeja Arjasa valkā gaisīgu tilla tērpu ar mežģīņu apdari. Goija lieliski ir atveidojis auduma caurspīdīgumu un tāpēc arī rožainās kārtas, kas tiek valkātas zem gaišā tilla tērpa, ir labi pamanāmas. Jostas funkciju 18.gadsimta 80.gados pildīja auduma lente, kura mugurpusē tiek aizsieta lielā pušķī. Šoreiz Tadejas spānisko mentalitāti izceļ melnā tilla lente, kura ir tikpat puscaurspīdīga kā viņas tērpa gaišā virskārta. Melnajai tilla joslai ir piesprausta kameja – norāde uz klasicisma līnijas ietekmi 18.gadsimta  otrajā pusē. 

Īpašu uzmanību piesaista Tadejas frizūra, kura ir veidota spāņu mahas stilā, gluži tāpat kā hercogienei Albai "baltās hercogienes" portretā.
Un tomēr, te netrūkst arī atsauču uz Marijas Antuanetes ietekmi 18.gadsimta otrajā pusē. To apliecina Tadejas frizūra ar melnajiem, kuplajiem matiem un garajām cirtām mugurpusē. Tā ir veidota franču galma modes stilā, taču arī, nezaudējot spāņu nacionālo īpatnību garšu. 

Tērpam pieskaņotās gaišās kurpes ar spicajiem purngaliem un sudraba rotājumiem ir kārtējais klasicisma un vēlā rokoko modes stila atspulgs.
Īpašs akcents šajā portretā ir gaišie smalkādas cimdi. Tadeja ir attēlota brīdī, kad viņa, raugoties uz skatītāju uzvelk cimdu uz labās rokas. Tāds nevērīgs un reizē labi pārdomāts žests, kas uzsver Goijas meistarību, darinot personas psiholoģisko portretu! ...
​
Izsmalcinātu toņu un auduma faktūru spēles, ko vēl vairāk izceļ mežģīņu detaļas un izšuvums, šajā tērpā iezīmē jaunu laikmetu Rietumeiropas modē.

​Francisco José de Goya y Lucientes

Fransisko Goija. Pašportrets studijā. ap 1790-1795. Real Academia de Bellas Artes de San Fernando, Madride

Spāņu vecmeistars Francisco José de Goya y Lucientes (1746 - 1828) tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 18.-19.gadsimta spāņu māksliniekiem, sava laikmeta atspoguļotājiem, kurš veiksmīgi sevi ir apliecinājis portretu glezniecībā. Goijas gleznotie Spānijas galma pasūtījuma portreti tapuši meistarīgi atainojot bagātības un varas atribūtus, kā arī ienesot tajos nedaudz ironisku noskaņu.
Viņš ir spāņu mākslinieks, kura gleznojumi, zīmējumi un gravīras atspoguļoja sava laika vēsturiskās pārmaiņas, ietekmējot arī nākamo paaudžu - 19. un 20.gadsimta gleznotājus. Viņa gravīru sērija "Kara katastrofas" (1810 - 1814) dokumentēja Napoleona karu šausmas, taču lielāko meistardarbu virknē ir pieminami gleznojumi "Kailā maha", "Apģērbtā maha" (ap 1800 - 1805) un "1808.gada Trešais Maijs" (1808), kā arī "Madrides aizstāvju sodīšana" (1814). 

Goija uzsāka savas mākslinieka studijas Saragosā kopā ar José Luzán y Martínez, vietējo mākslinieku, kurš bija mācījies Neapolē un vēlāk kļuvis par Madrides galma gleznotāja Francisco Bayeu mācekli.
​Uz Romu Goija devās 1771.gada lai turpinātu savas studijas. Tajā pašā gadā viņš atgriezās Saragosā kur bija guvis savu pirmo svarīgo pasūtījumu darināt reliģiska rakstura freskas katedrālei. Šis darbs ar dažiem intervāliem tika veikts turpmāko desmit gadu laikā. Šie un citi agrīnie Goijas reliģiskie gleznojumi tika radīti baroka un rokoko stilā, ietekmējoties no slavenā Venēcijas gleznotāja Giovanni Battista Tiepolo, kurš savas dzīves beidzamos gadus aizvadīja Madridē (1762 - 1770), kur karaļa pilij darināja plafonu gleznojumus. 
Goijas karjera galmā sākās 1775. gadā, kad viņš radīja pirmo, vairāk nekā 60 karikatūru sēriju, kurā tika parādītas laikmetīgās dzīves ainas un aristokrātu ikdiena. Šie darbi tapa vācu mākslinieka Antona Rafaela Mengsa vadībā, kurš pēc Tjepolo nāves bija kļuvis par izcilāko neoklasicisma stila pārstāvi un neapstrīdamu mākslas pazinēju Spānijas karaļa galmā. Goijas agrīnajos darbos bija jūtama Tjepolo dekoratīvā stila ietekme, kura lēnām pārveidojās Mengsa vadībā, jo pēdējais uzsvēra vienkāršības nozīmi. Vēlākie Goijas darbi jau rāda viņa individuālā radošā rokraksta izaugsmi, kas bija saistīts ar 17.gadsimta Spānijas galma gleznotāja Djego Velaskeza (Diego Velázquez) darbu studijām. Daudzus no Velaskeza darbiem Goija kopēja gravīrās (1778). Viņš arī izteicies, ka vēlāk ir atzinis tikai trīs meistarus - Velaskezu, Rembrantu un pāri visam - dabu. 
Sākot ar 1780.gadu Goija jau bija nostiprinājies kā slavens mākslinieks ar savu individuālo stilu. Viņš tika ievēlēts par San Fernando Karaliskās Akadēmijas biedru Madridē un kļuvis par Karlosa III galma gleznotāju. 
Tieši laiks pirms Lielās Franču revolūcijas aizsāka Goijas - izcila sabiedrībā pazīstamu personību portretista darba laiku... Šis laiks arī izcēla viņa meistarību ne tikai psiholoģisko portretu jomā, bet arī parādīja Goiju kā sava laika izsmalcinātās un ekstravagantās modes iemūžinātāju. Karaļa Karlosa IV un karalienes Marijas Luīzas laikā Goija bija kļuvis par visveiksmīgāko un modernāko mākslinieku Spānijā. 1795.gadā viņš kļuva par Akadēmijas direktoru, taču veselības stāvokļa dēļ atkāpās no amata divus gadus vēlāk, kā arī  1799.gadā atteicās no galma gleznotāja vietas.
Pēc smagās saslimšanas 1792.gadā, kuras rezultātā Goija kļuva nedzirdīgs, viņa māksla ieguva atšķirīgu raksturu. Goijas kritiskais prāts, ekspresīvā brīvība un novērotāja spējas lika radīt neparastus, iztēles radītus un traģiskus tēlus. 
1799. gadā tika publicēta slavenā 80 gravīru sērijā Los caprichos, kas ne tikai kritizēja sava laika notikumus un vēsturiskas personas, bet arī parādīja cik meistarīgi Goija izmantojis nesen radīto akvatintas tehniku. Toņu efekti un bagātīgums piešķīra šai darbu sērijai pārsteidzoši dramatisku dzīvīgumu, padarot to par vienu no visu laiku lielākajiem meistardarbiem.

18.gadsimta 90.gados tapa arī Goijas pašportrets studijā, kurā mākslinieks palūkojās uz sevi it kā no malas... Viņš  attēloja sevi ar gleznotāja paleti rokā, toreadora žaketi mugurā un tolaik Spānijā iecienīto sveces veida cepuri galvā (vēlāko cilindru)... Te viņš ir sava laika notikumu liecinieks - dramatiski ekspresīvs, vērīgs un svarīgu modes detaļu iemūžinātājs. 
​

Fransisko de Goijas darbu galerija Artsy.net

Par Goijas nozīmīgākajiem darbiem lasiet šeit:

Informācijas resursi: 

1.https://www.artsy.net/artist/francisco-de-goya​
2. www.artsy.net/article/artsy-editorial-understanding-francisco-de-goya-6-pivotal-artworks​
​3.https://www.britannica.com/biography/Francisco-Goya
​​4.www.museodelprado.es/en/the-collection/art-work/tadea-arias-de-enriquez/898e8217-0e2b-4406-8b90-41cf00b75cfa?searchid=34f88fe9-e1d8-7d93-0955-adc1cd42f492

Līdzīgi stāsti šajā sadaļā: