"PRADO 12 raksturi" un viens no astoņu laikmetu modes tēliem - Amālija Zolmsa-Braunfelsa

A. Van Deiks. Amālija Zolmsa-Braunfelsa. 1631-1632. Prado, Madride

Dēkainais kavalieru stila laikmets

​17.gadsimta pašā sākumā Rietumu modes pasaule sāka lēnām atvadīties no spāņu galma modes ietekmes, kura bija dominējusi vairāk nekā pusgadsimtu. Bija sācies baroka mākslas un modes laikmets, taču ne jau uzreiz varēja pamanīt gadsimta valdošā stila elementu ienākšanu modes tērpā. 17. gadsimta 20.gados sākās pāreja uz plastiskākiem, brīvākiem un arī vitālākiem tērpu risinājumiem, kuri uzsvēra cilvēka ķermeņa īpatnības, veidoja auduma kroku ritmus un izcēla auduma materialitāti, kurā vairs nebija nekā no cietinājuma, karkasa un zeltā mirdzošiem izšuvumiem, pīņu un aukliņu apšuvēm, kā arī pozamentiem. Tā arī sākās baroka modes laikmeta pirmais posms, kas modes leksikā ieguvis savu īpašo apzīmējumu - kavalieru modes stils. Savu nosaukumu tas ieguva arī pateicoties kavalēristu dominantei laikmeta ideālo tēlu galerijā, kā arī 30.gadu kara notikumu kontekstā. Tas sakrita ar minētā modes stila pazīmju kulmināciju un militārā stila eskalāciju vīriešu apģērbā. 

Sieviešu mode kavalieru stila laikmetā

Šoreiz laikmeta modes vēstneses lomai ir tikusi izvēlēta Amālija Zolmsa-Braunfelsa, kuras tēlu skatīsim izstādes "PRADO 12 raksturi" kontekstā. 
Amālija Zolmsa-Braunfelsa (1602-1675) bija Frederika Hendrika Nasavas-Orānijas (1584-1647) Prinča sieva un Orānijas-Nasavas Prinča Vilhelma II māte. (Starp citu Antonisa Van Deika darbnīcā tapušais Vilhelma II portrets (1632) glabājas Mākslas muzeja "Rīgas Birža" kolekcijā). 

Van Deika darbnīcā tapušajā portretā Amālija redzama valkājam elegantu melnu tērpu ar franču stila mežģīņu apkakli, kuras raksturīga pazīme – vēdekļveida risinājums ar stīvinājumu un stiepļu karkasu (nereti tā dēvēta arī par Mediči apkakli). Melnais zīda atlasa tērps ir tapis spāņu modes tradīcijās, taču dziļā dekoltē līnija, kuru izceļ piesprausta broša, kā arī pērļu virtenes ap kaklu – ir baroka laikmeta ideālu apliecinājums. Tērpa rotājumi liecina par Holandes augstākās sabiedrības un aristokrātijas pārstāvju tiekšanos pēc bagātīguma un turības izpausmēm, kuras ar vēsi distancētu atturīgumu tika izpaustas sava laika modes tērpos, acīmredzami, atspoguļojot spāņu modes tradīciju. 

Kavalieru modes laikmetā, atbilstoši sieviešu tērpos uzsvērtajai, platajai dekoltē līnijai, tiek veidota arī siluetu paplatinoša frizūra – Coiffure en Bouffon. Tās izcelsme gluži tāpat kā nosaukums tajā laikā saistījās ar Francijas monarha galma modes ietekmi. Frizūras raksturīga pazīme - mati, kas taisnā līnijā apgriezti uz pieres, veidojot savdabīgas bārkstis (garcettes), kā arī spirālveida cirtu kārtojumi abās pusēs sejas ovālām; pīnes šinjons pakausī. Tas viss lika šo frizūru visai nievājoši nodēvēt par "āksta frizūru". Jāatzīmē, ka šāda galminieču frizūra tautas skatījumā šķita gana neparasta un pat smieklīga. 

​
Raksturīgas stilu sajaukuma un reģionālo ietekmju pazīmes šajā portretā: 

Franču stila frizūra un franču stila apkakle, kura gan ir apdarināta ar flāmu mežģīnēm.

Melnais zīda atlasa tērps raksturo kavalieru modes stilam raksturīgo tiekšanos pēc plastiskuma, mirdzuma un audumu drapēriju krituma. Taču tajā dominējoša ir melnā krāsa, kas ir spāņu modes tradīcijas spilgtākā izpausme šajā laika posmā.

Sārtie zīda lenšu pušķi, kas piesprausti piedurknēm un rotā vidukļa līniju, - ir franču galma modes raksturotāji. Tā tapa galanti (gallants) ar kuriem bez vārdiem mēdza komunicēt galma sabiedrība. 

Īsa pērļu virtene ap kaklu, pērļu joslas tuvāk dekoltē līnijai, pērļu auskari un pērļu virtene matos - tas viss ir tik ikoniski raksturīgs franču kavalieru stilam, ka 17.gadsimta pirmajā pusē (vismaz gleznotajos portretos) neatradīsim gandrīz nevienu augstākās sabiedrības dāmu, kura nebūtu nēsājusi pērles tieši tā kā to redzam A. Zolmsas-Braunfelsas portretā. 

Un visbeidzot, stūrainā un plašā kakla izgriezuma līnija ir baroka vitalitātes liecība sava laika modes tēlā. To vēl vairāk izceļ siluetu paplatinošās virago (modes leksikā šādi tikušas nodēvētas "vīr-sieviešu" kuplās piedurknes) piedurknes, kas ir pārpalikums no 16.gadsimta beigās redzētajām grandiozajām "jēra ciskas piedurknēm".

Antoniss van Deiks 

Antoniss van Deiks. Pašportrets. ap 1620-21.gadu. Metropolitēna muzeja kolekcija, Ņujorka

Anthony van Dyck vietnē Artsy.net

Antoniss van Deiks (Anthony van Dyck), pilnajā vārdā Sers Antoniss van Deiks, flāmu Anthonie van Dyck (dzimis 1599.gadā Antverpenē, spāņu pārvaldītajā Nīderlandes daļā [tagad Beļģija], miris 1641.gadā Londonā, Anglijā) ir viens no izcilākajiem 17.gadsimta flāmu baroka māksliniekiem. Tā laika Eiropas aristokrātu vidū viņš tika ļoti augstu godāts tieši kā portretu gleznotājs, kaut gan ir radījis arī daudzus reliģiska un mitoloģiska žanra darbus.
Antoniss bija septītais bērns starp 12 bērniem, kas nāca pasaulē Fransa van Deika (Frans van Dyck) ģimenē. Antonisa van Deika tēvs bija pazīstams zīda tirgotājs un šis fakts modes vēsturnieku vidū tiek saistīts ar mākslinieka īpašo talantu, kuru viņš parādīja, attēlojot zīda auduma īpašības.
Desmit gadu vecumā Antoniss uzsāka mācekļa gaitas pie tolaik Antverpenē ļoti veiksmīgā gleznotāja Hendrika van Balena, kurš visai ātri bija nonācis Rūbensa ietekmē. Tieši Pīters Pauels Rūbenss kopš 1608.gada bija kļuvis par Antverpenes mākslas vides neapstrīdamu autoritāti. 
Arī pašam Antonisam van Deikam izvērtās spoža karjera. 1618.gada februārī Antverpenes ģildē viņš kļuva par vecāko. 1620.gada 17.jūlijā korespondents Tomass Hovards, Arundelas grāfs ziņoja, ka "Van Deiks joprojām darbojas Rūbensa studijā un viņa darbi tiek vērtēti tikpat augstu". Būdams viens no Rūbensa mācekļiem, Van Deiks tajā laikā jau pilnībā bija izveidojis savu personīgo stilu, tāpēc precīzāk būtu viņu dēvēt par Rūbensa līdzstrādnieku, nevis skolnieku. 
Par to, ka Van Deikam bija ārkārtīgi veiksmīga radošā karjera, liecina viņa nevēlēšanās uzturēties Anglijas karaļa Džeimsa I galmā par gada algu simts mārciņu apmērā. Viņš atgriezās Antverpenē, lai jau 1621.gada oktobrī postos ceļā uz Itāliju. Arī tur, pateicoties Rūbensa rekomendācijām, visur pavērās ceļš uz panākumiem. Antonisa pieturvieta Itālijā bija Dženova, kur viņš tika pie vareniem aizbildņiem, kuri nāca no vairākām aristokrātu dzimtām. 
Ceļojumi sekoja viens aiz otra un pēc īsas vizītes Holandē, 1632.gada februārī Van Deiks atkal devās uz Angliju, kur viņu jau gaidīja veiksme un pagodinājumi. Karalis Džeimss viņu iecēla par "karalisko gleznotāju", piešķīra zelta ķēdi un gada algu 200 mārciņu apmērā. Un tomēr, 1634.gada martā Van Deiks atkal devās uz Antverpeni lai tur šķietami atrisinātu jautājumus, kas bija saistīti ar viņa ģimenes īpašumu, bet, iespējams, ka mērķis bija veidot sakarus ar jauno Spānijas gubernatoru, kura ierašanās tika gaidīta tā paša gada rudenī. Turklāt dzimtajā pilsētā Van Deiku gaidīja jauni pagodinājumi. Antverpenes mākslinieku ģilde iecēla viņu par "goda dekānu" un tas bija tituls, kas reiz bija piešķirts tikai Rūbensam. 1635. gadā, pēc aptuveni viena gada prombūtnes, Van Deiks atkal atgriezās Anglijā.
Van Deiks bija izskatīgs, taču neliela auguma vīrs, kurš laikabiedriem šķita pārlieku izsmalcināts. Guvis lielus panākumus savā mākslinieka karjerā un būdams sabiedriski aktīvs un ambiciozs, Van Deiks tomēr atrada laiku, ko veltīt savai ģimenei, kā arī bija sirsnīgs un atsaucīgs kolēģis, kuru augstu vērtēja viņa draugi un laikabiedri. Saskaņā ar leģendu, Van Deiks ir bijis diezgan ārišķīgs un ekstravagants, taču tiešu pierādījumu tam nav... Ja nu vienīgi, tās pārdomātās pozas un zināms narcisisms, kas raksturo Van Deika pašportretus....

Arī šajā stāstā iekļautais Antonisa pašportrets rāda mākslinieku, kurš tērpies nevērīgi eleganti -, tumšā sarkanvīna tērpā ar melnu zīda atlasa mantiju. Viņa izsmalcinātais rokas žests, kas skatītājam demonstratīvi rāda iespaidīgu gredzenu uz labās rokas mazā pirkstiņa, šķieta gluži vai ikoniska izrādīšanās zīme.
Antonisa van Deika panākumiem un galvu reibinošajai karjerai, šķiet, bija daudz kas kopīgs ar viņa īpašo interesi par audumu attēlojuma iespējām un gudri atturīgo, pat šķietami minimālismam pietuvināto attieksmi pašam pret sevi un portretējamo.

Mini-esejas tapšanā izmantoti Antonisa van Deika biogrāfijas dati:
www.britannica.com/biography/Anthony-Van-Dyck 

Par mākslinieka darbiem un dzīves gājumu vairāk uzziniet vietnē: 
www.artsy.net/artist/anthony-van-dyck?page=1&sort=-partner_updated_at

Līdzīgi stāsti šajā sadaļā: